Istabā uz galda vāzē smaržo rozes. Pie sienas klusi sekundes un minūtes skaita pulkstenis.
Istabā uz galda vāzē smaržo rozes. Pie sienas klusi sekundes un minūtes skaita pulkstenis. Aiz loga garām Robežu ielas otrajam namam ik pa laikam aiztrauc steidzīga automašīna. Pusdienas saule pin savas staru bizes un met tās otrā stāva dzīvokļa logā, lai izgaismotu divu cilvēku mīlestību, kam 50 gadu starojums.
Nav skaļu vārdu un izsaucienu. To visu aizstāj Ņinas un Vasilija izbrīns – pa kuru laiku aizsteigušies gadi, aiznesdami līdzi jaunību, spēku un veselību. Pa kuru laiku matos iezadzies sirmums, pa kuru laiku izaugušas un dzīvē izgājušas meitas? Pa kuru laiku, ja pieci gadu desmiti abiem šķiet kā viena tālā – 1953. gada 22.augusta – diena, kad tuvu un tālu neskanēja kāzu zvani, bet klusā mīlestībā piedzima jauna ģimene.
“Ir pagājis daudz gadu, bet tu joprojām esi mana meitene visam mūžam,” pārlapodams fotoalbumu, Vasilijs nesteidzīgi un uzmanīgi izrunā vārdus, rokās uzmanīgi turot fotogrāfiju, no kuras raugās tumšmataina meitene. Tikai viņš vien zina, cik reizes tos veltījis visvairāk mīlētajam, vienīgajam un visdārgākajam cilvēkam pasaulē – Ņinai.
“Tu jau arī reiz biji jauns un tāds man paliksi, kamēr vien dzīvošu,” kā atbalss atsaucas Ņina. Tā – viens otru papildinādami – viņi gājuši cauri gadiem pretim kāzu zeltam, ikdienā neprasot nemitīgus mīlestības apliecinājumus vārdos, bet sajūtot tos nogrieztajā maizes riecienā un pasniegtajā ūdens malkā, sakārtotajā segas stūrī un durvju vērienā, it kā nejaušā rokas pieskārienā un glāstā.
Visi bijām kā viena ģimene
“Kopā ar mammu un tēti, māsu un brāli Gulbenes rajonā ierados 1937.gadā. Dzīvojām apmēram desmit kilometrus no pilsētas uz Litenes pusi “Vecmedņu” mājās netālu no dzelzceļa. Visapkārt pieaugušie satraukti runāja par karu, kas mums, bērniem, šķita kā liels un nezināms noslēpums. Žēl, ka šodien vairs nav ne māsas, ne brāļa, pie kuriem aizbraukt ciemos.
Bija kara laiks, tad pēckara gadi. Nevienam neklājās viegli, tāpēc kaimiņš kaimiņam palīdzēja, kā prata un spēja. Toreiz neviens neskatījās – krievs vai latvietis. Visi bijām kā viena ģimene. Jaunieši sapulcējāmies un kopā gājām uz trīs kilometrus attālo šķūni, lai skatītos kino. Gājām arī uz Stāmerienas klubu, kur notika dejas. Jaunībā man patika dejot un arī šodien esmu liela dejotāja. Atceros, ka apmeklējām pasākumus Stāmerienas pilī. Manā jaunībā jautrības netrūka. Neviens ar greznu balles tērpu neizcēlās. Kas bija, to uzvilka. Pat basas kājas netraucēja dejot,” Ņina atceras un piebilst, ka arī Vasiliju iepazīt palīdzējusi deja.
Mani izraudzījās labi saimnieki
Vasiliju uz Gulbeni atveda karš. Būdams 12 gadus vecs zēns, viņš pat iedomāties nevarēja, ka tālajā pilsētā sastaps savu mūža mīlestību, ka te pavadīs mūža lielāko daļu.
“Bija karš. Vācieši mūs visus izdzina no mājām, kurās dzīvojām, pēc tam tās nodedzināja. Daudzus kaimiņus apšāva, bet tos, kas palika dzīvi, sadzina vilciena vagonā, lai pa etapiem sūtītu spaidu darbos uz Vāciju. Māti un mūs – piecus bērnus – izsēdināja uz perona Gulbenes dzelzceļa stacijā. Izsalkušus un novārgušus. Nezinājām, kur paliksim, ko ēdīsim, vai vispār izdzīvosim. Atceros, ka stacijā bija sabraukuši apkārtējie saimnieki, kuri izvēlējās ģimenes, lai izmitinātu pie sevis. Mani paņēma laba saimniece, kura vēlāk lūdza mātei atļauju mani adoptēt, bet māmuļa tam nepiekrita. Arī vecākā māsa strādāja pie labiem saimniekiem, kas tolaik dzīvoja netālu no tagadējiem Gulbenes jaunajiem kapiem. Šodien pateicos liktenim, ka toreiz paliku dzīvs,” Vasilijs vēlreiz atmiņās izdzīvo pagātni, kurā vieglums svērts īpaši smalkos dzīves svaros, un straujiem atmiņu soļiem atceras laiku, kad strādājis Rīgā velosipēdu rūpnīcā.
Iepazināmies Gulbīšu parkā
Tikai Gulbīšu parka simtgadīgie koki glabā atmiņas par to laiku, kad te atradās estrāde, kurā jaunieši pulcējās uz dejām ne tikai nedēļas nogalē. “Toreiz bija citādāk. Tiklīdz kāda puiša rokas tvēra pēc akordeona, visi bija gatavi dejot. Uz dzelzceļa strādāja daudz jauniešu, starp tiem bija arī Vasilijs, ar kuru tā – pa īstam – iepazinos Gulbīšu parkā. Viņam bija draudzenes, man – draugi, bet tā laikam bija mana laime, ka starp daudziem ievēroju Vasiliju un viņš mani. Draudzējāmies tikai pusotru mēnesi, tad nolēmām apprecēties. 13.augustā uzrakstījām iesniegumu un 22.augustā gājām uz dzimtsarakstu nodaļu, kur mūsu laulību reģistrēja Marija Vasiļjeva. Atceros, ka pirmajā reizē bijām aizmirsuši paņemt pases un nācās atgriezties pēc tām. Vasilijs mani bildināja un es nekavējoties teicu – “jā”,” Ņina vēlreiz izdzīvo bildinājuma brīdi, kas šodien šķiet kā pagājušās dienas vakars. Ne viņa, ne vīrs joprojām nerod atbildi, kas tas ir par savādu, brīnumainu mirkli, kas uzzibsnī starp diviem cilvēkiem, liekot sajust, ka viņi viens otram lemti uz mūžu.
Nekas nešķita par grūtu
“Kad apprecējāmies, mums nekā nebija – tikai mīlestība un deviņus kvadrātmetrus liela istabiņa mājā uz Ozolu un Robežu ielas stūra, kur tolaik atradās ēdnīca, bet kādreizējās viesnīcas istabas bija pārtapušas par dzīvokļiem. Šodien ar skumjām uzlūkojam šo ēku, kas ir nesakopta. Nelielajā istabā vietas pietika gultai, galdam un skapim. Pēc diviem laulībā pavadītiem gadiem piedzima pirmā meita. Bieži esmu domājusi par cilvēka spēju piemēroties apstākļiem. Toreiz nekas nešķita par grūtu – ne mitekļa šaurība, ne pieticība, jo blakus bija Vasilijs un viņa mīlestība,” Ņina uzlūko vīru, kura lūpās un vaigu galos rotājas smaids.
Jauns dzīves pavērsiens Ņinai un Vasilijam saistījās ar jaunās mājas celtniecību Robežu ielā, kur bija paredzēti dzīvokļi dzelzceļa darbiniekiem. Pēc darba un brīvdienās viņi abi līdz ar citiem piedalījās mājas būvē, kur bez atlīdzības nostrādāja 320 stundas tikai tāpēc, lai saņemtu divistabu dzīvokli.
“Lai gan darbdiena bija nogurdinoša, mūs spēcināja apziņa, ka būvē rosāmies savā labā. 1959. gadā Jaungadu ar vēl trīs ģimenēm jau sagaidījām kopā, cits citam vēlot labu sadzīvošanu. Pamazām sarūpējām visu iedzīvei nepieciešamo. Katrs jauns pirkums bija kā dāvana. Diezin vai tad, kad jaunai ģimenei visu sarūpē vecāki, bērni spēj to novērtēt. Kad vecāki vairs nespēj palīdzēt, tad sākas problēmas, ģimenes izirst, jo jaunie nespēj tikt galā ar problēmām,” prāto Ņina.
Lēmumus pieņemam kopīgi
Ņina un Vasilijs uzskata, ka viņu ģimenes spēks rodams kopīgā lēmumu pieņemšanā, kopīgi izrunātās problēmās, savstarpējā uzticībā un atbildībā vienam par otru.
“Mīlestība ir dažāda. Jaunībā tā ir kaislīga, tad tā pāriet rimtākā pakāpē un sadalās starp vīru, sievu un bērniem, lai vēl pēc gadiem tā līdzinātos mierīgai, saulainai pēcpusdienai. Tā nespēj pastāvēt bez cieņas un atbildības par otru cilvēku,” uzskata Ņina un saudzīgi uzliek roku Vasilija plecam. Tā – viens rokas pieskāriens, viens acu skatiens, viens vienīgs vārds – spēj saturēt kopā divu cilvēku mūžus. Viņa nenoliedz, ka gadījušies arī strīdi, jo katram cilvēkam ir tiesības izteikt viedokli, tikai tie nedrīkst pārvērsties nebeidzamos dusmu mākoņos, kurus pēc tam grūti izkliedēt.
“Līdz pat šai dienai neesam iemācījušies viens otru komandēt. Ja vēlētos kaut ko izmainīt, to nespētu, jo kopā nodzīvots tik ilgs mūžs,” saka Ņina, bet Vasilijs piebilst: “Kā viena diena.” Katrai ģimenei ir savs dzīves modelis, bet Ņinas un Vasilija ieteikums visiem: dzīvot mīlestībā, saticībā un savstarpējā sapratnē, spējot uzticēties, gaidīt un sagaidīt.
***
Fakti
Vasilijs Pavlovs dzimis 1930.gada 11.martā Pleskavas apgabalā.
Ņina Pavlova dzimusi 1932.gada 8.maijā Abrenes apriņķī Linovas pagastā.
Ņina – Gulbenē dzīvo kopš 1937.gada, Vasilijs – kopš 1943.gada.
Kopīgi izaudzinātas divas meitas – Gaļina Plešanova un Antoņina Aņisimova. Ir četri mazbērni.
Vasilijs 45 gadus nostrādājis Gulbenes dzelzceļa stacijas lokomotīvju depo.
Ņina 22 gadus strādājusi dzelzceļnieku apgādes veikalā, pirms došanās pensijā – 22 gadi aizvadīti uzņēmumā “Daiļrade”.
1953.gada 22.augustā Ņina un Vasilijs Gulbenē reģistrē laulību.
***
Ņina par Vasiliju:
– Vīrs ir ļoti labs, sirsnīgs un izpalīdzīgs cilvēks, kurš neprot šķirot darāmo, bet ir gatavs palīdzēt ikvienam, neaizbildinoties, kas ir noguris, ka ir grūti. Nekad nav bijis tā, ka Vasilijs teiktu, ka šis ir sieviešu, tas – vīriešu darbs. Vienmēr esmu varējusi būt droša, ka man ir plec, uz kura varu atbalstīties grūtos brīžos, ka blakām ir cilvēks, kuram varu uzticēties.
Vasilijs par Ņinu:
– Viņa ir vienkārša, patīkama un sirsnīga sieviete. Jau pirmajā tikšanās reizē sapratu, ka esmu saticis savu sievu visam mūžam, ka vēlos mīlēt viņu un sargāt.
