Pagājušajā nedēļā iedzīvotāji gluži vai sadalījās divās grupās – vieni, kas aizstāvēja prezidentu, citi bija pretējās domās. Patiesībā tas ir apsveicami, notiek diskusija. Mani pārsteidza tas, ka prezidenta aizstāvji metās norādīt, ka mediji bez pamata “dzeļot” Bērziņa kungam. Absurdi un smieklīgi! Mēs, paldies Dievam, dzīvojam demokrātiskā valstī, kur medija galvenais uzdevums ir būt sabiedrības interešu “sargsunim”, kritizējot arī valsts augstākās amatpersonas. Protams, ja ņem piemēru no Krievijas, kuras virzienā lūkojas arī pa kādam mūsu valsts iedzīvotājam, tad tur par vadoņiem kā par nelaiķiem – labu vai neko. Tomēr es ceru, ka lielāka daļa iedzīvotāju, tostarp prezidenta aizstāvju, nekad negribētu dzīvot tādā valstī. Runājot par prezidentu Bērziņu, vienu plusiņu viņam varu ievilkt. Pēc Zolitūdes traģēdijas prezidents spēja lietas nosaukt īstajos vārdos, taču klupieni ar komunikāciju viņam bijuši bieži. Par to visu varam pajokot, tomēr nepiedodami ir tas, ka prezidents tā arī nespēj paust skaidru un nepārprotamu viedokli Latvijai svarīgos jautājumos, īpaši šobrīd, kā to, piemēram, spēj eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Protams, cilvēki ir dažādi pēc rakstura, temperamenta, var piekrist, ka “ mūžu dzīvo, mūžu mācies”, taču, manuprāt, tas neiztur kritiku. Šodien, ja pieņem darbā cilvēku, viņam izvirza konkrētas prasības, lai veiktu darba pienākumus. Grūti iedomāties darba devēju, kurš gadiem gaida, kamēr tiks apgūtas prasmes, kas vajadzīgas uzreiz!
