“No Kārļa Venta var mācīties viņa ārkārtīgo pieklājību, stalto stāju, attieksmi pret darbu un dzīvi. Es viņam vēlu tikai veselību!” saka gulbeniete Aira Anča. Jubilāra mazdēls Kārlis Karolis vectēvu raksturo ar vislabākajiem vārdiem. “Viņš man ir paraugs dzīvē. No viņa esmu mācījies pietāti un toleranci. Vectēvs prot sevi parādīt no labās puses, bieži vien pat neatklājot, kā jūtas patiesībā. Izņēmums ir tie gadījumi, ja par kaut ko ārkārtīgi rūp sirds. Raugoties uz to, ko vectēvs vienmēr ir vēlējies panākt no dejotājiem, viņš ir spējis būt arī kašķīgs un neapmierināts. Vectēvs vienmēr pret dejotājiem ir bijis ļoti prasīgs. Arī pats esmu uzklausījis viņa aizrādījumus. Būdams mazs ķipars, ar viņu mēdzu pārrunāt kritiku. Vectēva atbilde bija: “No tiem cilvēkiem, kuri kaut ko spēj, arī vairāk prasa!”,” atceras K.Karolis.
Pirms dažiem gadiem K.Vents kopā ar tuviniekiem ciemojies viņa dzimtajā pusē Baldonē. No dzimto māju “Skārsteņu” vietas šodien vairs rodamas vien dažas aprises dabā. Jubilārs ģimenē bijis otrais bērns. “Skārstenes” vienmēr bijušas sakoptas. Vecāki saviem bērniem vienmēr centušies ierādīt kaut ko vairāk par ikdienas darbiem, tāpēc kopā daudz dziedāts, jokots, smiets, iets rotaļās, zīmēts. Arī K.Vents zīmējis savam priekam, bet to darījis ļoti talantīgi. Izsūtījumā Tālajos Austrumos zīmēšana izglābusi viņam dzīvību. “Vectēva talants tika pamanīts, tāpēc viņam nācies zīmēt spēļu kārtis apsardzes vīriem. Viņa tēvs bijis nepielūdzams, liekot bērniem apgūt arī vairāku mūzikas instrumentu spēli. Arī mīlestība uz tautas deju veidota jau tolaik. Īpaši svētītas svētdienas, kas ģimenē bijušas īpaši svētki. Mājās valdījusi arī ārkārtīga viesmīlība. Arī šodien ikviens, kas dodas apciemot manu vectēvu un viņa dzīvesbiedri Ivu, jūtas kā mājās,” stāsta K.Karolis.
Vizbulīte Bukovska pie K.Venta sākusi dejot pirms 40 gadiem Gulbenes kultūras namā. “Kopā ar viņu mēs ieguvām Tautas deju ansambļa titulu. Toreiz tas bija kolektīvs “Madara”. Paldies par dejas mīlestību visam mūžam! K.Vents mums ieaudzināja ārkārtīgi dziļu inteliģenci pret cilvēkiem, pret skatuvi, izturēšanos pret tautas tērpu. Paldies arī Ivai Ventai! Jubilārs ne tikai pats brīnišķīgi dejoja, bet tikpat brīnišķīgi mums prata iemācīt arī modernās dejas,” atminas V.Bukovska.
Stāmerenietis Gunārs Vīksniņš K.Ventu pazīst jau 50 gadus. 1967.gadā Gulbenes astoņgadīgajā skolā ticis nodibināts moderno deju pulciņš. Šodien, atceroties pirmo nodarbību, ko vadījis K.Vents, Gunārs stāsta, ka sākotnēji vispirms nācies apgūt pareizu stāju, tikai pēc tam sākta dejas soļu ierāde. “Ieraugot stalto pulciņa vadītāju, uzreiz sākām izraudzīties partneres, ar kurām tagad nu dejosim, bet mums vajadzēja ieraut vēderus, iztaisnot muguru, nolaist plecus uz leju, uz augšu paceļot rokas. Vēlāk, viņa mudināts, iesaistījos kolhoza “Ausma” deju kolektīvā. Atgriežoties no dienesta, K.Vents uzaicināja iesaistīties “Madarā”. Kādu laiku vadīju deju kolektīvu Stāmerienā. Jubilārs nekad man neatteicās palīdzēt ar saviem padomiem. Lai gan šodien nevienā kolektīvā nedejoju, dejas mīlestību esmu saglabājis,” atceras G.Vīksniņš. Viņa dzīvesbiedre Gaida K.Ventu satikusi 1971.gadā 12 gadu vecumā, apgūstot modernās dejas. “Viss, ko K.Vents man savulaik iemācīja, ir noderējis visā turpmākajā dzīvē. K.Vents mums iemācīja izdejot katru deju ar mīlestību un sirdi, šo mīlestību ieliekot acu skatienā,” saka G.Vīksniņa.
“Stingrs, kodolīgs, ar maigu sirdi,” tā par K.Ventu saka Vilis Kļaviņš no Stāmerienas, kurš 1977.gadā sācis dejot “Madarā”. Nebeidzami aplausi, ovācijas, visu kopīgi dziedātā jubilāra mīļākā dziesma “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī” un smaids paša gaviļnieka sejā. Ir mērots garš dejas ceļš, kas satinies varenā mūža gadu kamolā.
