Ilgi un pacietīgi gaidītās Lieldienas ir klāt. Īpaši tāpēc, ka tiek solīts, ka līdz ar tām beidzot iestāsies silts laiks. Tik ļoti gribas pateikt ardie-vas biezajam ziemas apģērbam, cimdiem un šallēm, lai dziļi krūtīs ievilktu pavasara smaržām piepildīto gaisu un ļautos saules glāstiem. Ar rokām pieskarties zemei tīrumā, zinot, ka vēl tikai mazliet un vaļā ies sēšanas un stādīšanas darbi, kad ar Zaļajā tirdziņā nopirkto ābeli vai ķirsi rokās neskaitāmas reizes pārstaigāsim dārzu, nolūkojot pašu labāko vietu jaunajam kociņam. Tikai pavasarim ir raksturīga šī dārzu burvība, kas kā no pazemes dzīlēm plūstošs avots dod spēku visam turpmākajam gadam. Šajā laikā mēs katrs izvēlamies arī, kam ticēt. Viens tic šim zemes spēkam, otrs Lieldienās ieklausās baznīcas torņu zvanos. Vēl kāds salūko sapņu tulkojumu grāmatu, jo Lieldienu naktī sapņotais mēdzot piepildīties. Būs ļaudis, kas izvēlēsies augstu jo augstu šūpoties, lai vasarā odi nekostu. Labi, ja ir šāda ticība, tikai odi nešķiro – esi šūpojies vai ne. Bet varbūt cilvēki tādējādi vēlas līdzināties saulei, kas Lieldienu rītā pacēlusies kādu asi virs apvāršņa, šūpojoties trīs reizes uz vienu un otru pusi. Izrādās, ka no tā arī cēlusies ieraža Lieldienās šūpoties. Meteorologi sola karstu vasaru, varbūt tieši tāpēc, lai nenāktos ciest no pārliekā karstuma, Lieldienu rītā pirms saules kāds steigs avotā nomazgāt muti, bet, lai makā netrūktu naudas, kāds dosies uz šķūni lasīt skaidas. Kur tad vēl ierastā olu krāsošana un olu kaujas, bet vaigu sārtumam – 13 dzērveņogu apēšana. Lieldienās ir tik daudz iespēju, kam ticēt. Mums atliek tikai izvēlēties, apzinoties, ka, ja cilvēks kaut kam ļoti tic, tas piepildās.
