Skaistākie Lieldienu stāsti
Gulbeniete Janīna Matisone, pensionāre
Pirmais, kas ir atmiņā, ka vecāki uz Lieldienām mani saposa jaunā kleitā un brāli – jaunās biksēs un kreklā. Tas bija tradicionāli – gadu no gada.
Lieldienu rītā gājām uz baznīcu uz svētku dievkalpojumu. Tur svētīja krāsotās olas, maizi un sāli. Kad pārnācām mājās, sēdāmies pie brokastu galda. Māte svētīto olu un maizi pa gabaliņam sadalīja visai ģimenei, kas sēdēja pie svētku galda. Zīmīgi ir tas, ka šajā ēdienreizē jau varējām ēst gaļu, jo līdz Lieldienu rītam bija jāievēro gavēnis. Bērniem, protams, lielāka prieka nebija par cīniņu par stiprāko olu, gājām pagalmā un sacentāmies olu ripināšanā. Mūsmājās šūpoļu nebija. Taču atminos mātes stāstījumu par viņas neveiksmīgo šūpošanos Lieldienu šūpolēs.
Jaungulbeniete, Dace Kurša, strādā pašvaldībā
Lieldienās parasti viss notiek saskaņā ar tradīcijām – krāsojam olas, cepam pīrāgus, slēpjam olas, lai mazbērniem ir ko meklēt. Protams, sitamies ar olām – kuram stiprāka. Cits citam atgādinām, ka jāapber ar sāli, lai nemelotu. Mūsmājās jau ir trīs mazbērni, tāpēc arī uztaisītas šūpoles. Līdz ar to Lieldienās nekad neizpaliek šūpošanās, lai vasarā odi nekostu. Lieldienas mūsmājās vairāk ienāk kā dabas atmodas svētki. Savulaik devāmies arī uz baznīcu, bet pēdējos gadus tas izpaliek, jo svētkos dievnams vienmēr ir stāvgrūdām pilns, kas apgrūtina.
Druvēniete Sandra Āre, Druvienas “Silmaču” muzeja saimniece
Tad, kad man bija mazi bērni, tad es vienmēr no rītiem čībiņās centos sabērt dražejkonfektes “Jūras akmentiņi” vai “Rozīnes šokolādē”. Tas bērniem bija svētku rīta pārsteigums. Olas krāsojām kopīgi – katrs tina savējo un pēc tam ar nepacietību gaidīja, kad no katla tiks celtas ārā jau krāsotas olas. Un kur nu bez olu meklēšanas! Bērniem stāstījām, ka zaķi nozaguši vistām olas, kuras izbārstījuši pa visiem krūmiem. Dēlēni ar groziņiem skraidīja pa pagalmu, kurš ātrāk atradīs un vairāk salasīs. Neiztrūkstoša, protams, bija šūpošanās. Parasti gājām uz “Silmaču” muzeja šūpolēm. Jauks pārsteigums arī man pašai ir bijis tajās reizēs, kad, aizejot uz darbu, pie šūpolēm jau gozējas raibas olas. Tātad kāds te jau bija bijis un par šūpošanos ar olām samaksājis. Lieldienas – jauki pavasara svētki!
Gulbeniete Vija Kokareviča, pensionāre
60.gadu beigās, kad dzīvoju Līkajā ielā un man bija dārzs ar ābelēm, ogulājiem un pie šķūnīša atradās būri ar trušiem, tad divgadīgajam dēlam un māsas mazajiem bērniem Lieldienu rītā teicām, ka trusīši pa nakti ir sadējuši olas, kuras ir jāsameklē. Bērnam, kurš olu atrada, bija kaut kas jādara – jādzied vai jādejo. Tagad uz Lieldienu pasākumiem Spārītes parkā vedu mazbērnus. Mazie, izkrāsoti ar zaķa ūsām un lūpām, nāk mājās, ilgi grozās pie spoguļa un lielās, kurš skaistāks. Bērniem patīk Lieldienu izdarības – krāsotas olas, olu kaujas, to ripināšanas sacensības, patīk šūpoties.
