Iespējams, ka vainojams rudens, kad pat šķietami sīkas problēmas trīskāršojas, tomēr kaislības, kas šobrīd virmo sakarā ar eiro ieviešanu, kā arī amatpersonu izteikumi par elektrības sadārdzinājumu un lielākiem ikmēneša maksājumiem par dažādiem rēķiniem īpašu sajūsmu par nākotni nerada. Lai gan tiek apgalvots, ka informācijas par eiro ir pietiekami, tomēr ir cilvēki, īpaši gados vecāki ļaudis, kurus tas ārkārtīgi satrauc. Nesen bija saruna ar cienījamu seniori, kura uztraucās, kas notiks ar viņas pensiju, ko viņa saņem pastā, kur viņai ir savs konts. Nekādi neizdevās sievieti pārliecināt, ka arī pensija, kas kontā ir uzkrāta, tiks konvertēta uz eiro. Viņas bažas ir saprotamas, jo garajā mūžā piedzīvotas neskaitāmas naudas maiņas un visos gadījumos cilvēkiem nācies būt zaudētājiem. Jau šobrīd veikalos cenas aug kā sēnes pēc lietus. Bail pat domāt, kas notiks, kad nākamā gada aprīlī būs brīvais elektroenerģijas tirgus. Kas zina, kādus tarifa plānus varēsim izraudzīties? Nāksies izlemt, vai ikdienā tik nepieciešamās elektroierīces darbināt nakts stundās, rīta agrumā vai nedēļas nogalēs. Cilvēkiem esot jāmācās taupīt elektrību. Bet lielākā sabiedrības daļa to vien dara, kā taupa. Taupa uz sava vēdera, apģērba un veselības rēķina, nemaz nerunājot par dažādu pasākumu apmeklējumiem. Kur tad vēl izdomājums, ka Rīgā cilvēkam no provinces braukšanai sabiedriskajā transportā būs jāpērk dārgāka biļete. Mums katram ir tikai viens mugurkauls, cik ilgi tas visu izturēs?
