Ne tikai Gulbenes novadā, bet visā Latvijā problēmas rada dzīvnieku ādu ģērēšana, jo pieredzējušie meistari iet mazumā, bet jauni vietā nenāk, jo ādu ģērēšana ir smags, netīrs, laikietilpīgs darbs.
“Ādu ģērēšana īpaši šajā laikā, kad cilvēkiem nav darba, kādam varētu kļūt ienesīgs bizness,” uzskata Beļavas pagasta iedzīvotājs Arvīds Laurenovs.
A.Laurenovs pauž sašutumu, ka bieži vien mājlopu īpašniekiem, kā arī medniekiem nākas aprakt ādas zemē tikai tāpēc, ka nav, kas tās izģērē. “Ne jau visiem ir pa kabatai aizvest ādas uz ģērētavām, kas atrodas tālu no mūsu novada. Manuprāt, lietderīgāk būtu apmācīt kādu bezdarbnieku šim amatam vai arī sarīkot kursus vai semināru par ādu ģērēšanu mājas apstākļos,” iesaka A.Laurenovs.
Vīrs atceras, ka viņa bērnībā gandrīz katrā saimnieka kūtī stāvējis kubuls, kur tikušas raudzētas ģērēšanai dažādas ādas, no kurām pēc tam šūti kažoki, darinātas kurpju zoles un cits. Kaimiņi savstarpēji mainījušies ar dzīvnieku ādām.
To, ka dzīvnieku ādu ģērētavu skaits Latvijā ir mazs, apliecina arī Baldones novada zemnieku saimniecības “Vanagi” saimnieks Ēriks Brigmanis, kurš ir izveidojis jaudīgu ādu ģērētavu. Viņš stāsta, ka ģērētavas pakalpojumus izmantojot arī Gulbenes novada ļaudis. “Mums darāmā ir daudz, bet, lai kāds pilnībā no jauna sāktu nodarboties ar šo biznesu, jārēķinās, ka viegli nebūs. Nāksies iegādāties ne tikai dažādas iekārtas, bet arī ķimikālijas ādu apstrādei. Mēs tās iepērkam ārzemēs. Būs jādomā, kur novadīt izlietoto ūdeni. Arī ķimikālijas tāpat vien izliet nevar,” apliecina Ē.Brigmanis.
Vajadzīgas atļaujas un nauda
“Ādu ģērēšanas bizness Latvijā laikam nav izdevīgs, jo tirgus ir pārāk mazs,” spriež mednieks Pēteris Zožs. Savulaik viņš ādas vedis ģērēt uz Ādažiem un Rīgu. “Pēdējā laikā neesmu to darījis, jo ādām vairs nav agrākā pielietojuma,” stāsta P.Zožs. Nepieciešamības gadījumā viņš pats prot izģērēt ādu, bet šo procesu pārvērst par biznesu vīrietis nevēlas. “Lai mūsdienās atvērtu ādu ģērēšanas cehu, ir vajadzīga ne tikai liela nauda, bet arī darbības saskaņošana ar dažādām kontrolējošām instancēm, jo darbs ir saistīts ar ķīmisko vielu izmantošanu. Lielākā problēma, kur likt šīs vielas pēc izmantošanas, lai nepiesārņotu vidi, kā arī ne visi būs apmierināti ar specifisko smaku. Ģērēšana nav patīkama nodarbe,” piebilst mednieks. Tiem, kuri vēlas paši ģērēt ādas savām vajadzībām, P.Zožs iesaka pēc padoma raudzīt medniekiem domātajā literatūrā, īpaši vecajos izdevumos, kur ādu ģērēšanai liktas lietā tautas metodes, kā arī internetā.
Nodarbinātības valsts aģentūras Gulbenes filiāles vadītājs Vladimirs Lituņenko pieļauj, ka varētu perspektīvā ierosināt šo ideju līdzīgi kā tas bijis ar skursteņslauķu sagatavošanu, bet tas nebūs ātri un vienkārši. “Lai ar mūsu starpniecību varētu apmācīt kādu bezdarbnieku ādu ģērētāja amatam, ir jābūt mācību firmai. Tai savukārt ir jāizstrādā un Izglītības un zinātnes ministrijā jāapstiprina mācību programma,” norāda V.Lituņenko.
Valsts vides dienesta Madonas reģionālās vides pārvaldes Kontroles daļas inspektore Inese Sedleniece skaidro, ka Ministru kabineta noteikumi nosaka, kādu darbību veikšanai ir jāizņem vai nu piesārņojošo darbību apliecinājums, vai atļauja. “Jebkurā gadījumā, uzsākot darbību, noteikti ir jāievēro vidi aizsargājošas prasības, kas saistās ar notekūdeņiem, atkritumu uzglabāšanu un tamlīdzīgi. Viss ir atkarīgs arī no pakalpojumu apjoma. Ja kāds individuāli mājās ģērē ādas, tad vēl nekas. Ja darbību iecerēts izvērst plašāk, viss ir jāsaskaņo arī ar konkrēto pagasta pārvaldi un jāizvērtē vēl daudzi citi aspekti,” norāda I.Sedleniece.
Reiz bija Rēveļos
Pirms vairāk nekā desmit gadiem pat ūdeļu audzētāji no Latgales ādas veda ģērēt uz Rankas pagasta Rēveļiem, kur savulaik darbojās ādu ģērētava. To apliecina arī bijušās zvērkopības saimniecības “Letes” direktors Guntis Elstiņš. Lai gan no Letēm lielākā daļa polārlapsu un sudrablapsu ādu ģērēt vestas uz rūpnīcu “Elektra” Rīgā, tikuši izmantoti Rēveļu nelielās ģērētavas pakalpojumi. “Uz vietas saimniecībā ādas neģērējam. Arī šodien neviens ar to nenodarbojas,” apliecina G.Elstiņš. Savu darbību apturējusi SIA “Nākotnes ādmiņi” Jelgavas novada Glūdu pagastā. Tagad ādas atliek vest uz Ķekavas novada Daugmales pagasta SIA “Valters un meita” vai uz jau minēto Baldones novada zemnieku saimniecību “Vanagi”, kur ģimenes uzņēmumā ādas ģērē Ē.Brigmanis kopā ar saviem dēliem. Tie, kuri uzskata, ka Latvijā nav labu ādas apstrādes speciālistu, dzīvnieku ādas ved ģērēt pat uz Lietuvu.
