Lizumnietis Juris Gjačs 18.maijā piedalījās soļošanas čempionātā Čeboksaros (Krievijā) un citi sportisti uz suvenīrbumbas uzrakstīja dažādus vēlējumus.
Lizumnietis Juris Gjačs 18.maijā piedalījās soļošanas čempionātā Čeboksaros (Krievijā) un citi sportisti uz suvenīrbumbas uzrakstīja dažādus vēlējumus. Viens no tiem, Jurim vismīļākais, bijis – “Lai taviem dēliem izdodas sasniegt to, ko nesasniedzi tu”. Juris no sirds priecātos, ja dēli – Aivars un Edgars – iespētu vēl vairāk.
Juris ar soļošanu sāka darboties, kad mācījās 10.klasē. Gulbenē toreiz nebija citu iespēju – bija stadions, tātad atlika vai nu skriešana vai soļošana. Toreiz, tāpat kā tagad, trūka jauniešu, kas varētu veiksmīgi nodarboties ar šo sporta veidu. Jurim tas padevies. Nopietnu sportošanu viņš atsāka 36 gadu vecumā. Arī tagad trenējas katru dienu.
“Nākamajās sacensībās piedalīšos 50 kilometru distancē, tādēļ katru dienu treniņos šāda distance ir jāpieveic. Bieži no Lizuma ar kājām atnāku ciemos pie mammas, kas dzīvo Gulbenē. 25 kilometrus nepilnās divās stundās var pieveikt,” saka Juris.
Tā piekusis, ka netiek līdz mājām
Juris atzīst, ka kādam soļošana var šķist tāda viegla tipināšana. Tomēr tas ir grūts sporta veids, kaut gan soļošana pēc būtības ir dabiskākais sporta veids, jo cilvēks jau ap gada vecumu apgūst galveno šo sporta iemaņu – iešanu. “Soļošana arī ir iešana. Tikai ātra. Grūti ir tāpēc, ka soļotājs iet ātri, savu cilvēcisko spēju robežās. Ir bijis tā, ka, beidzot distanci, kājas ir noberztas jēlas,” atminas soļotājs.
Protams, kā sportistam vieglāk ir nosoļot piecu kilometru garu distanci, bet kā vīrietis sevi vislabāk var apliecināt tieši 50 kilometru garajā distancē. Tad finišā ir gandarījuma sajūta, ka distance ir pieveikta.
“Treniņos bijis arī tā, ka esmu uzsācis garo distanci, tomēr pietrūkst spēka, un to pabeigt vairs nav dūšas. Bet, ja no mājām esi aizgājis 20 kilometrus, tad atpakaļ kaut kā ir jātiek. Ja ir vēls ziemas vakars, tumsa, neviens autovadītājs stopētāju vairs neņem. Tad manī rodas izdzīvošanas instinkts. Saņemu visus spēkus, kas ir, un glīti soļoju mājup. Pretējā gadījumā, kur es tāds uz ceļa – noplīsis, piekusis, sasvīdis – ziemas laikā palikšu? Kas ar mani notiks?” saka Juris.
Treniņi katru dienu pēc darba
Kolēģi, pēc darba sēzdamies pie auto stūres, apbrīno Jura apņēmību, un jautā, kur Juris gūst spēku, lai pēc darba vēl garus kilometrus soļotu. Kā vārdā viņš visu dara?
“Kad atsāku trenēties, vēlējos 50 kilometru distancē izcīnīt Latvijas čempiona godu. Un vēl tagad es šo domu neesmu atmetis. Lai arī esmu kļuvis par veterānu (man jau 42 gadi), tomēr startēju kopā ar jauniešiem. Piedalījos Eiropas kausā un dalībnieku reģistrācijas laikā tiesnesim man saka: “Treneriem nav jāpiedalās.” Tā arī distanci nogāju kopā ar 20 gadus veciem jauniešiem. Vēl jau turos pa priekšu. Kad nevarēšu, tad vairs nesoļošu,” saka sportists.
Trīs gadus Jura darbavieta bija Lejasciemā, Jānūžos. Speciāli izvēlējās darbavietu, kas no mājām būtu 23 kilometru attālumā. Katru rītu uz to soļojis un tāpat – rikšiem vien – uz mājām. To darījis tikai tādēļ, lai varētu sasniegt vajadzīgo sportisko līmeni.
Jura sportošanu atbalsta Gulbenes rajona sporta padome (Egils Čakars) un zemnieku saimniecības “Avoti” īpašnieks Uldis Misiņš.
Studēs un kļūs par profesionālu treneri
“Grūtībās ir gūstams arī prieks. Mani puikas to ir redzējuši, varbūt tas arī viņus ir iespaidojis pievērsties sportam. Kādreiz mājās pārnesu kādu medaļu, kausu. Zēniem tas ir stimuls darboties. Pērn man bija treniņgrupa, kuriem mācīju soļošanu, arī dēliem. Šogad bija nelielas veselības problēmas, tādēļ bērni darbojās pašplūsmā. Bet esam izstrādājuši treniņplānu un nolēmuši trenēties arī nākotnē. Ne tikai trijatā, bet arī zēnu draugi un draudzenes. Man prieks, ka bērni atbalsta veselīgu sportošanu un vēlmi sevi apliecināt,” domā J.Gjačs. Tādēļ Juris nolēmis studēt Sporta pedagoģijas akadēmijā, gūt kvalifikāciju, lai varētu strādāt par treneri.
Deviņus gadus vecais Edgars šajā mācību gadā labāko sasniegumu rādījis slēpošanā, savukārt Aivars rajona skolēnu sporta spēlēs C grupas zēniem soļošanā izcīnīja pirmo vietu.
“Es vēlos, lai viņi mani apdzen. Bet ar varu nespiežu. Latvijā šis sporta veids nav populārs un es to izskaidroju tā, ka tas ir grūts. Nemitīgi un regulāri jātrenējas. Piemēram, tehniskajos sporta veidos, arī komandu sportā, vienmēr ir kāds, kas palīdz. Ja esi noguris, tevi nomaina. Kas soļotāju nomainīs distancē?” spriež Juris.
Vasarā sacensības cita pēc citas
Juris rīt, 8. jūnijā, dosies uz Lietuvu, kur notiek čempionāts soļošanā 30 kilometros. Viņš treniņos nopietni gatavojies Lietuvas sacensībām. Eiropas Kausā Čeboksaros, kur piedalījās 27 valstis, notika komandu cīņa. 30 kilometru distancē Juris saņēmis sarkano kartīti. Tādu tiesnesis pagaidām viņa sportista karjerā pacēlis otro reizi. “Tā gadās. Mani diskvalificēja. Vienkārši nebeidzu distanci. Arī sportā, soļošanā, zināmā mērā nostrādā politika. Krievijā ir dažādi tiesāšanas stili. Es gāju ātrāk nekā vajadzēja. Ja es būtu soļojis aizmugurē, varbūt nevienam nešķistu, ka jāparāda sarkanā kartīte. Tas nozīmē, ka nevajag līst, kur nevajag, jo arī Krievijas treneri man atzina, ka esmu gājis ne savā vietā. Iespējams, ja es būtu no Francijas vai Spānijas, es būtu finišējis,” pārdomās dalās soļotājs.
Viņš sevi dēvē par maksimālistu. Tādēļ arī ar soļošanu nolēmis nodarboties tik ilgi, kamēr spēs gūt labas vietas. “Beigās iet negribās,” atzīst Juris un piebilst, ka šovasar sevi nedaudz pietaupīs. Pērn gluži kā jaunībā pārāk sevi izdzenājis. “Ja es būtu sportošanu atsācis 30, nevis 36 gados, iespējams, būtu sasniedzis to, ko vēlos – nokļūt olimpiādē. Es jūtos gandarīts arī par to, ka esmu bijis Sidnejas olimpiādes kandidāts. Tas bija daudz, jo amatierim ar profesionāli cīnīties ir grūti,” secina Juris.
***
Fakti:
Juris Gjačs ir starptautiskais sporta meistars.
Pasaules veterānu čempionātā izcīnījis uzvaru.
Šajā pavasarī, aprīlī, Latvijas čempionātā soļošanā 50 kilometros – sudrabs.
Lietuvas pilsētā Birštonā 3.maijā risinājās Baltijas kausa izcīņa soļošanā. Piecu kilometru distancē izcīnīta 1.vieta.
