Man nav saprotams, kāpēc tad ir vajadzīgs tik daudz augstskolu? Tāpēc, lai pasniedzējiem būtu darbs? Katru gadu tajās uzņem simtiem jauniešu, tiek piesolīti studiju kredīti un tamlīdzīgi, bet neviens nepadomā, kur šie jaunie speciālisti paliks. Kā spēs atmaksāt studiju kredītu. Visi nevar būt juristi vai banku speciālisti. Ja jau Latvijā jauniešiem ir tik grūti rast darbu, tad varbūt nevajag uzņemt augstākajās mācību iestādēs tādu studentu skaitu, bet vispirms apzināt, cik vajag skolotāju, cik ārstu, cik ekonomistu un tamlīdzīgi. Vajag desmit skolotāju, tik arī uzņemam.
Vairs nespēju noskatīties, kā mans bērns augām naktīm sēž pie datora ar kafijas krūzi blakām un meklē darba iespējas. Sūta savu pieteikumu uz visām pusēm, bet neviens jau neuzskata par vajadzīgu atbildēt. Tikai sola, ka CV izskatīs un dos atbildi elektroniskajā pastā vai piezvanīs pa tālruni. Diemžēl ne zvana, ne raksta. Meita šogad pabeidza Sporta akadēmiju kā sporta skolotāja – trenere, bet izrādās, ka viņa ar savu profesiju Latvijā nav vajadzīga. Visus studiju gadus viņa cītīgi mācījās, lai sasniegtu savu mērķi, tagad jājautā, priekš kam tas viss. Mūsu valstī cilvēki nav vajadzīgi. Pēc gada meitai jāsāk atmaksāt studijām ņemtais kredīts, kas ir 30 lati mēnesī. It kā nav liela summa, bet ja cilvēkam nav darba? Tas nozīmē, ka nav arī regulāru ienākumu. Visur darba devēji prasa darba stāžu, bet kur jaunietim ņemt šo stāžu, beidzot studijas? Diemžēl arī pieņemšana darbā daudzviet balstās tikai uz savstarpējo pazīšanos. Ja tādas nav, tad – nekā. Meita jau pieteicās uz pārrunām, kur bija vajadzīga sporta skolotāja. Pārrunās piedalījās 20 kandidāti. Izvēlējās tādu, kam jau bija darba stāžs un atpazīstamība. Kam mums vajadzīgas lepnās sporta halles, ja nav vajadzīgi sporta pedagogi? Meitai Rīgā piedāvāja strādāt par sporta skolotāju uz pusslodzi pirmsskolas izglītības iestādē. Ko nozīmē pusslodze? Ja Rīgā ir jāīrē istaba, tad ar knapu minimālo algu iztikt nevar. Meita iestājās bezdarbniekos, bet ko tas dod, ja darba stāža nav. Es nezinu, kā lai palīdzu, jo man nav tādu līdzekļu, bet noraudzīties, kā jaunietis slīgst depresijā, arī vairs nespēju. Sirds lūst, klausoties, ka mans bērns saka, ka kāps Vanšu tilta vantīs un metīsies lejā. Ja nav vajadzīgs sporta skolotājs, meita būtu gatava strādāt un vēl mācīties, lai apgūtu kādu citu arodu, bet par kādiem līdzekļiem mācīties, ja ir grūtības atrast darbu? Ir jāzina arī, kādu amatu apgūt, lai gan nav nekādas garantijas, ka arī tad izdosies atrast darbu. Padomju gados vismaz bija noteikts, ka savā profesijā pēc augstskolas beigšanas obligāti bija jānostrādā trīs gadi. Vismaz bija darba pieredze, bet tagad?
Mans jaunākais bērns septembrī sāks mācīties vidusskolas 12.klasē. Arī viņš vēlas iegūt augstāko izglītību, bet ko man viņam sacīt? Man gribas teikt: nav jēgas, jo nebūsi Latvijai vajadzīgs. Viens bērns arī ar augstāko izglītību jau strādā ārzemēs, jo mūsu valstī nebija vajadzīgs. Baidos par to domāt, bet klusībā bažījos, ka no Latvijas aizbrauks visi mani bērni. Jaunieši ir spiesti to darīt. Mēs burtiski dzenam viņus projām. Kāpēc neviens valdībā negrib saskatīt šo problēmu? Kāpēc nekas netiek darīts, lai mūsu bērni būtu vajadzīgi savai valstij?
