Pavasarī, kad uzzied daba, tiek svinēta Mātes diena. Vai vajadzīga šī īpašā diena, lai atcerētos vai apsveiktu savu māmuļu? Protams, ka ne! To var darīt katru dienu – piezvanot, aprunājoties, satiekoties, kopīgi noskatoties filmu vai iedzerot kafijas tasi. Klātbūtne un sarunas ir daudz vērtīgākas nekā dāvana, kas tiek pasniegta varbūt vienu reizi gadā. Šī svētku diena tikai atgādina par mātes īpašo lomu mūsu katra dzīvē. Protams, tā ir arī
diena, kad cilvēki pateicas savām mammām par to, ka tās viņus laidušas pasaulē, audzinājušas un rūpējušās. Man patīk kāda vīra, vārdā Erta Erbena, vārdi, ka mātes mīlestība ir kā aplis, kam nav ne sākuma, ne beigu. Tā apļo un apļo – aizvien plašāk, skarot ikvienu, kas tai pietuvojas. Aptver tuvākos kā rīta dūmaka, sasilda kā pusdienlaika saulīte un apsedz ar tik skaistu seģeni kā vakara zvaigžņotā debess. Mātes mīlestība ir kā loks, kuram nav ne sākuma, ne beigu. Tieši tā arī ir – šai mīlestībai patiešām nav ne sākuma, ne beigu. Nevar nepiekrist šo vārdu autoram. Mātes mīlestība nepazūd, neizgaist. Tā ir! Un tā ir neaizvietojama. Katram no mums ir savs stāsts par māti, un katrai mātei – savs stāsts par bērniem. Ikvienam šķiet, ka sava māte vai savi bērni ir vislabākie! Nevar nokļūdīties, apgalvojot, ka mātes mīlestība ir vispatiesākā, visnoturīgākā, vistīrākā mīlestība. Tā nav kaut kādā veidā jāizpelnās. Tā ir beznosacījumu mīlestība. Bez tās nevar. Bez tās ir ļoti grūti. Bez tās mēs kļūstam nabagi. Iekšēji.
