Ievērojamu mūža daļu Krišjāņa Valdemāra pamatskolas skolotāja Herunda Zuša atdevusi dejai, bet šobrīd viņas aizraušanās ir tekstilmāksla. Skolotāja uzskata, nav radīta mieram, tāpēc vienmēr ir rosības un jaunu ideju varā.
Ievērojamu mūža daļu Krišjāņa Valdemāra pamatskolas skolotāja Herunda Zuša atdevusi dejai, bet šobrīd viņas aizraušanās ir tekstilmāksla. Skolotāja uzskata, nav radīta mieram, tāpēc vienmēr ir rosības un jaunu ideju varā.
Par “Lauku Avīzes” rīkotā konkursā “Radoša sieviete laukos” laureāti kļuvusi arī K.Valdemāra pamatskolas matemātikas skolotāja Herunda Zuša. Konkursam viņu pieteica skolotājas bijusī audzēkne, kura strādā par pedagoģi Gulbenes ģimnāzijā – Maija Skopāne.
“Nezinu, vai man ir tiesības nosaukt sevi par radošu sievieti laukos. Es mīlu savu darbu un cenšos to paveikt pēc labākās sirdsapziņas. Man patīk strādāt ar bērniem, patīk šī pamatskola. Laikā, kad vadīju deju kolektīvus, vēlējos, lai dalībnieki redz darba augļus, lai kvalitatīvais sniegums ļauj piedalīties dziesmu un deju svētkos Rīgā. Aizrautīgi organizēju Beļavas deju svētkus. Diemžēl veselības dēļ no dejošanas nācās atvadīties, bet liktenīga nejaušība man piespēlēja iespēju nodarboties ar tekstilmākslu. Priecājos, ka skolā ir meitenes, kurām arī patīk šī māksla, ka viņu veikums gūst pārējo atzinību,” saka skolotāja Herunda Zuša, kurai pamatskolā aizrit 28.darba gads. Viņa atceras, ka agrāk skola izskatījusies citādāk. Tās augšējā stāvā bijis daudz mazu telpu, kas vēlāk apvienotas lielākās.
Matemātiku salīdzina ar mākslu
Herunda ir pārliecināta, ka cilvēks nekad nevar zināt, kādus pavērsienus piedāvās dzīve. Sākotnēji skolotājas tituls šķitis nepiemērots, tādēļ pēc profesijas būdama inženiere ķīmiķe šķiedrmateriālu apdarē, viņa strādājusi Zinātņu akadēmijā Koksnes ķīmijas institūtā.
“Man pieder vairākas zinātniskas publikācijas, bet sapratu, ka darbs tikai kabinetā nav man domāts. Saulainā augusta dienā aizbraucu ciemos pie māsīcas uz Valli, kur ciemojās arī Valles vidusskolas mācību pārzine, kura zūdījās, ka skolā nav matemātikas skolotājas. Matemātika man patika, tāpēc nedomājot izsaucos: “Braucu pie jums par skolotāju!” Gadu tur nostrādāju. Sapratu, ka vienmēr esmu vēlējusies būt tikai skolotāja, lai gan savulaik Bērzpils vidusskolas direktors bilda, ka man ar izcilām zināšanām matemātikā un ķīmijā skolā neesot ko darīt,” stāsta Herunda.
“Matemātikā tāpat kā mākslā valda harmonija un sakārtotība. Arī Grieķijai raksturīgās kolonnas un statujas bāzējas uz Pitagora teorēmas principiem,” saka skolotāja. Viņa domā, ka matemātiku labāk vai sliktāk spēj apgūt visi. Ir gadījumi, ka skolēns, kam rēķini sagādā grūtības, izvēlas studēt ekonomiku. “Mirkli, kad atvērsies loģiskā vai radošā domāšana, paredzēt nevar,” piebilst Herunda.
Iemāca dejas filozofisko pieredzi
Piedāvāja dejot jaunībai – tā Herunda raksturo pirmo satikšanos ar deju. Valles skolas direktors, uzlūkodams jauniņo skolotāju, devis viņai iespēju vadīt deju kolektīvu, būdams pārliecināts, ka radis piemērotu cilvēku, tāpēc arī šo piedāvājumu Herunda uzskata par likteņa pavērsienu. “Par savu deju skolotāju es uzskatu Kārli Ventu. Viņa padomus nespēja aizstāt ne kursi, ne pašas pieredze. K.Vents iemācīja dejas filozofisko pieredzi, spēju saskatīt horeogrāfa ieceri, to iedzīvināt dejotāju kustībās, saglabājot un respektējot dejas pirmatnīgumu,” atceras Herunda, kura savulaik vadījusi piecus deju kolektīvus pamatskolā un Beļavas pagastā.
“Nebija neviena brīva vakara, bet nejutos nogurusi,” viņa saka, būdama pārliecināta, ka dejot spēj iemācīties katrs, ja rūpīgi strādā. Herunda ir pārliecināta, ka cilvēka dzīves uztvere mainās līdzi gadiem.
Palīdz izjust svētku atmosfēru
“Ikviena mākslinieciskās pašdarbības kolektīva dalībnieka sapnis ir vismaz reizi mūžā nokļūt uz Lielās Mežaparka estrādes, lai izjustu svētku atmosfēru. Neviens dejotājs neaizmirsīs Daugavas stadionā dejoto “Stūru stūriem tēvuzeme”, kad, aplausiem skanot, skatītāji piecēlās kājās un deju nācās atkārtot. Nebija vienkārši pārgrupēt dejotāju tūkstošus, bet tas izdevās,” Herunda neslēpj saviļņojumu. “Pieci gadi starp lielajām deju skatēm mums šķita pārāk ilgs klusuma brīdis, tāpēc nolēmu, ka svētki jāorganizē vietējai sabiedrībai, lai parādītu, ko esam iemācījušies. Tapa mazie Beļavas deju svētki. Uz pirmajiem viesus aicinājām, bet, iekarojot popularitāti, nākamajos varējām izvēlēties labākos vieskolektīvus,” stāsta svētku organizatore, kurai šis tituls piederējis 14 reizes.
Jau vairākus gadus viņa stafeti nodevusi kolēģei Dzintrai Kokarēvičai, kura šodien sekmīgi vada deju kolektīvus. Pērn viņa kā svētku virsvadītāja izturējusi pirmās ugunskristības. “Es beidzot biju laimīga, ka dejotāju sniegumu vēroju kā skatītāja, lai gan sirdi bija pārņēmis saviļņojums,” saka Herunda.
Plašai kultūras dzīvei nodoties nevar
Pedagoģe, vērtējot lauku cilvēku materiālo situāciju, sapratusi, lai kā vēlētos, tomēr pārāk lielām kultūras dzīves aktivitātēm nodoties nevar.
“To apliecina realitāte, ka visiem vecākiem nepietiek naudas, lai samaksātu bērnam par pusdienām, par ekskursiju un citu. Nav nepieciešama speciāla teorēma, lai pierādītu, ka vajadzību skalas iedaļas ceļas aizvien augstāk,” domīgi saka Herunda. Lai gan bankas un valdība piedāvā dažādus kredītus studējošajai jaunatnei, skolotāja nav pārliecināta, ka talantīgi bērni tādējādi varēs iegūt augstāko izglītību.
Tekstilmāksla ir interesanta
“Mana mamma ir viena no pirmajām Tautas daiļamata mākslas meistarēm Latvijā. Ģimenē bijām četri bērni, bet aušana bija viens no iztikas avotiem. Mācoties skolā man vajadzēja iegūt traktoristes tiesības, kuras nekad netiku izmantojusi. Biju vienīgā meita, tāpēc mamma bieži vien stellēs sēdināja arī mani. Tam protestēju, kamēr citas meitenes brauca ar traktoru, man vajadzēja aust. Tikai šodien pa īstam spēju novērtēt aušanas prasmi. Kad ieguvu pedagoga diplomu, skolas direktore Ērika Ivanova izteica priekšlikumu, ka es varētu vadīt tekstilmākslas pulciņu skolā. Piekritu, jo man tas šķita interesanti,” stāsta Herunda.
2005.gadā tekstilmākslas pulciņš svinēs desmit gadu jubileju. Vadītāja svētku reizē iecerējusi aicināt kopā visas tā dalībnieces. Šobrīd pulciņā darbojas desmit meitenes no 7., 8. un 9. klases.
“Mācu arī mājturību, tāpēc ievēroju, kurām jaunāko klašu meitenēm padodas rokdarbi, ir bagāta iztēle un citas īpašības, kas nepieciešamas, lai veidotu tekstilijas,” saka skolotāja. Viņa ir gandarīta, ka jauniešiem interesē māksla, tomēr nobažījusies, ka izglītības reformas rezultātā mājturībai atvēlēs mazāku stundu skaitu.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Herunda Zuša.
Dzimusi: 1947.gada 18.maijā Balvu rajona Bērzpils pagastā.
Izglītība: Bērzpils vidusskola, Rīgas Tehniskās universitātes Ķīmijas fakultāte, Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte.
Strādājusi: Pirmā darbavieta – kombinātā “Māksla” – inženiere – ķīmiķe – koloriste. Latvijas Zinātņu akadēmijas Koksnes ķīmijas institūts. Skolotāja Aizkraukles rajona Valles vidusskolā. Kopš 1975.gada – skolotāja Gulbenes rajona K.Valdemāra pamatskolā.
Ģimene: precējusies, ir trīs bērni.
Moto: grūtību priekšā nekad nezaudēt optimismu.
Radošās veiksmes
Piedalīšanās republikāniskajā radošo darbu skatē vizuālajā mākslā un lietišķās mākslas festivālā “Nāc un vizi varavīksnē!”. 120 labāko darbu skaitā starptautiskajā bērnu un jauniešu radošajā izstādē “Visapkārt ūdens” ir divi K. Valdemāra pamatskolas audzēkņu darbi. Tiem piešķirts starptautiskās žūrijas sertifikāts.
Ko pati saka par sevi
– Mani emocionāli saviļņo atsaucīgi cilvēki, labi izdevies pasākums vai labi padarīts darbs, apkārtējo cilvēku prieks. Garīgo līdzsvaru spēj izjaukt pēkšņs nepamatots apgalvojums. Man ir būtiski redzēt rezultātu, jo tas dod pozitīvu enerģiju. Neļaujos dziļām dzīves apcerēm un ātri cenšos atvairīt nepatīkamas domas. Ceru, ka nākotnē sapņus un plānus piespēlēs dzīve. Par visu vairāk vēlos iemācīt bērniem priecāties par to, kas apkārt. Par zirnekļa tīmekli rasotās zāles stiebros, par gadalaiku maiņu un krāsām, par dzelteno pieneņu pļavu.
Ko citi saka
Dzintra Kokarēviča:
– Pie Herundas Zušas sāku dejot pieaugušo deju kolektīvā. Esmu daudz iemācījusies. Spēlējot klavierpavadījumu skolas dejotājiem, sekoju mēģinājumiem un sapratu, ka man patīk mācīt dejot. Priecājos, ka esmu Herundas Zušas darba turpinātāja. Viņa ir aktīva, dzīvespriecīga un optimistiska. Kolēģei patīk piedalīties dažādos pasākumos un būt cilvēkos.
Direktore Ērika Ivanova:
– Pateicoties skolotājas Herundas Zušas vadītajam tekstilmākslas pulciņam, pamazām veidojas skolas seja. Mēs sēžam uz krēsliem, ko rotā pulciņa dalībnieču darinātās tekstilijas. Katru gadu skolotāja kopā ar bērniem sagatavo dāvanas pagasta pensionāriem. Viņa likusi skanēt skolas vārdam starptautiskās skatēs.
