Piektdiena, 19. decembris
Lelde, Sarmis
weather-icon
+3° C, vējš 0.89 m/s, Z vēja virziens

Nav tāda vārda “nevaru”!

Gulbeniešu izloksne esot nelabojama. Ar tādu agrāk aktieru kursā Latvijas Valsts konservatorijā neuzņēma. Savā laikā mana pieredze bija tieši tāda, izturot visas trīs atlases kārtas, un tomēr – nekā.  Taču pašiem talantīgākajiem Gulbenes izloksne nav šķērslis. Drīzāk tā ir atšķirības zīme. Rozīnīte! Par ģeniālajiem kordiriģentiem brāļiem Kokariem – Imantu un Gido – to noteikti tā var apgalvot. Viņu runas maniere bija unikāla. Bijušie abu mūziķu audzēkņi mēdz atdarināt skolotāju gulbeniešu izloksni, kad atceras kādu viņu bārstīto joku vai zīmīgu izteicienu. Tā arī nupat 15.augusta koru koncertā Vecgulbenes muižā diriģente Aira Birziņa brāļiem Kokariem raksturīgajā akcentā citēja viņai pašai reiz veltītos vārdus: “Tu esi sieviete. Es nezinu, kā tev jādiriģē.” Mīļi. Bet jau bez kariķēšanas A.Birziņa pieminēja – mūžam atceroties arī vēlējumu nekad nezaudēt ideālus. Ar to jāiet caur dzīvi, lai vai kas.
Brāļiem Kokariem šūpulis kārts Gulbenē, bet bērnības atmiņas saistās ar Vecgulbenes pagasta “Avotiņiem” – tā savulaik “Dzirkstelē” ir rakstījis novadnieks Raitis Apalups. Viņš zina par slaveno diriģentu dzīves gaitām pats no savām atmiņām – kā laikabiedrs. Manas personiskās atmiņas par brāļiem Kokariem ir saistītas ar Gulbenes mūzikas skolas Mūzikas dienu apmeklējumiem. Skolas direktore Austra Veikšāne un viņas dzīvesbiedrs Donāts rūpējās, lai gulbeniešiem būtu iespēja redzēt vaigā slavenos novadniekus, klausīties viņu vadītos korus. Tie bija saviļņojoši un kupli apmeklēti koncerti.
20.gadsimta izskaņā kā “Dzirksteles” korespondente biju klāt, kad rajona padomes ēkā vietējās kultūras dzīves pārstāvji sagaidīja ciemos atbraucam Imantu Kokaru, lai runātu par problēmām koru sastāvā un repertuāra apguvē. Šķiet, tas bija, gatavojoties 1990.gada Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem. Gulbeniešu žēlošanos un čīkstēšanu Imants Kokars pārtrauca asi un neiecietīgi. Neatceros, kā tieši viņš sacīja, bet būtība bija apmēram tāda: “Jūs taču negribat izjaukt Latvijas kordziedāšanas tradīciju?!”
Grūti aptvert, ka brāļiem ir jau simtgade un ka klātienē aci pret aci viņus vairs nesastapt. Taču Imantu un Gido Kokarus mēs jūtam kordziesmas tradīcijā, viņu daudzajos skolēnos, viņu bērnos. Ko vērts ir kaut vai tikai Uldis Kokars, kurš kā diriģents turpina rūpēties, lai kordziedāšanas tradīcija pie mums neiznīktu! Uldim Gulbenes novadā ir arī lauku mājas. Tā ir sava veida atgriešanās pie saknēm. Lai kordziesma mūs visus un katru turpina iedvesmot dzīvei un tam, ka nav tāda vārda “nevaru”!

Komentāri

Dzirkstele.lv aicina interneta lietotājus, rakstot komentārus, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro minētos noteikumus, komentārs var tikt izdzēsts vai autors var tikt bloķēts. Administrācijai ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem. Jūsu IP adrese tiek saglabāta.