Gulbenes svētki jau ir mūsu atmiņā – jauki, saulaini, ļoti apmeklēti un pozitīvi novērtēti. Pagātnē drīz būs arī par tradīciju kļuvušais un stipri aprunātais starptautiskais jauno izpildītāju konkurss “Jaunais vilnis 2008” Jūrmalā, kas visas šīs dienas nenoiet no skatuves gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Diskusijas nerimst gan kuluāros, gan dažādos masu informācijas līdzekļos. Sākot jau ar to, vai vispār mums, Latvijai, šāds pasākums ir vajadzīgs? Cik cilvēku, tik viedokļu. Tiek pārmests gan Latvijas Valsts prezidentam, kas atļāvies apmeklēt atklāšanas koncertu un pieņēmis pilī krievu šovbiznesa haizivis, gan Raimondam Paulam, kurš pārdevies krieviem, gan Laimai Vaikulei, kura cenšas izpatikt austrumu lielvalsts šovmeņiem…
Diemžēl nekad visiem nebūs labi. Esmu par to, ka mūziku, dziesmu un kultūru nevajadzētu dalīt tautībās. Vai tā skan angliski, krieviski, latviski, franciski vai vāciski, tā tev iziet caur sirdi un atstāj tevi pārdzīvojuma varā.
Ja politizēt šīs kultūras aktivitātes, tad piekrītu prezidenta Valda Zatlera teiktajam, ka “jebkurš kultūras pasākums divas valstis nevis attālina,
bet tuvina”. Mēs taču neko nezaudējam, bet tikai iegūstam. Mūzikai nav un nevar būt robežu.
Cita runa ir par katra attieksmi pret valsti un tās iedzīvotājiem, par pietāti pret tās valsts himnu. Ceturtdienas koncerta vadītāji ar mēģinājumu dziedāt Latvijas valsts himnu, kas zālē izsauca smieklu šalti, valsts prezidenta V.Zatlera vārdiem sakot, “atstāja pleķīti uz konkursa būtību un gaitu”. Tas patiešām bija nekorekti. Prestiži un mazāk prestiži konkursi nāk un iet, bet šī darvas pile medus mucā diemžēl paliek.
