Jau pagājis pāris mēnešu, kopš skolās atkal notiek stundas, bet starpbrīžos dzirdamas skolēnu bezbēdīgās balsis.
Jau pagājis pāris mēnešu, kopš skolās atkal notiek stundas, bet starpbrīžos dzirdamas skolēnu bezbēdīgās balsis. Līdz ar mācību procesa atjaunošanos rosība sākusies arī ārpusstundu pasākumos. Skolēniem ir daudz pulciņu, arī nodarbības mākslas un mūzikas skolā. Kā ik gadu, uz mazpilsētu brauc arī teātru, cirka mākslinieki ar savu piedāvājumu. Skolās iegriežas arī fotogrāfi, lai bērniem piedāvātus savus pakalpojumus – izveidotu dažādus krāsu fotoalbumus.
Tas, protams, ir patīkami, ka piedāvājums ir tik daudzveidīgs un nekur nav speciāli jābrauc, taču ja vien nemaksātu naudu. Labi zināms, ka visu dzīvē nekad nevar iegūt un nopirkt, un tas arī nav vajadzīgs. Tomēr bērnam no kaut kā atteikties ir daudz grūtāk nekā pieaugušajam, it īpaši, ja viņš redz, ka draugs vai klasesbiedrs to var atļauties.
Nenoliedzami, ka tiem, kas rīko izbraukumus un dažādas akcijas skolēniem, tas ir labs peļņas avots. Ja klasē ir vairāk nekā 20 skolēnu un biļete maksā, piemēram, nepilnu latu, tad nav grūti sarēķināt, kādu peļņu iegūst mākslinieki, ja uz pasākumu aiziet lielākā daļa skolas audzēkņu. Un, ja vēl pasākumi iekrīt viens pēc otra, tad loģiski, ka šādiem izdevumiem jātērē ne jau tikai divi lati mēnesī. Ģimenes, kur aug vairāki bērni, diez vai var to atļauties, jo daudzi vecāki izmisīgi ieslīguši darba meklējumos.
Noslēpums nav arī tas, ka ir tādi, kuriem pat nepietiek līdzekļu, lai skolā varētu paēst siltas pusdienas vai nopirkt kādu smalkmaizīti. Taču bērniem sāp sirds, jo viņi nav vainīgi, ka vecāku kabatas ir tukšākas nekā tiem, kam laimējies kļūt turīgiem. Un tieši tāpēc arī klasēs kādam pazūd naudas maks vai skaista lieta. Traģiski, ja jādzīvo nabadzībā un no tās jācieš arī bērniem. Diemžēl nekas neliecina, ka mūsu valstī šādu reālo ainu drīzumā nomainīs kāda cita.
