Pagājušajā nedēļā “Dzirkstele” publiskoja strīdīgo gadījumu ar zēnu, kurš 24.oktobrī Gulbenē uz gājēju pārejas (!) teju esot varējis pakļūt zem pašvaldības policijas “busiņa”. Vai tā būtu viņa paša vaina, skaidrības nav. Par laimi, viss šoreiz beidzās labi – bērns ir sveiks un vesels! Tomēr mēs rakstījām par šo gadījumu, jo sabiedrībai nav skaidrs, kāpēc par notikušo uzreiz, tajā pašā brīdī, netika ziņots Valsts policijai, kā to paredz Ceļu satiksmes noteikumi. Diskutējam, tātad – domājam. Tas ir labi. Vienīgi rodas sajūta, ka izpratnē par pašu notikumu kā tādu arvien vairāk attālināmies no patiesības. Iespējams, noskaidrot patiesos apstākļus nu jau būs gandrīz vai neiespējami. Vai “Dzirkstelei” par to jāuzņemas vaina? Izrādās, notikuma brīdis it kā nemaz neesot fiksēts pašvaldības policijas trafarētā “busa” videonovērošanas kamerās. Kā tad tā? Novada dome taču savai policijai šo transportlīdzekli nopirka par 24,5 tūkstošiem eiro, paredzot, ka “Renault Trafic” būs aprīkots ne tikai ar gaismas un skaņas signāliem, bet arī ar videonovērošanu, datorsistēmu, GPS! Un tam visam jādarbojas pašvaldības policijas dežūras laikā.
Mums visiem ir jāmācās jebkurā dzīves situācijā. Te domāju ne tikai pašu notikumu, tā juridisko vērtējumu, bet arī mūsu savstarpējo komunikāciju. Protams, ka psiholoģiski vissarežģītākajā situācijā ir bērns, jo viņam dzīves pieredze ir vismazākā, salīdzinot ar pieaugušo pasauli. Arī komunikācijas prasmes vēl tikai iedīglī. Sīka neveiksme bērnam var likties kā katastrofa. Un, ja vēl mēs, pieaugušie, savas problēmas uzveļam uz viņa pleciem, no tā labāk nekļūst nevienam. Bērnam jau nu noteikti ne. Tad mēs no tā visa mācību negūstam. Ideālajā variantā pieaugušo pasaulei ikvienā situācijā vispirms ir jādomā, kā pasargāt bērnu. Ne tikai fiziski, bet arī psihiski. Tas nozīmē – apspriest problēmas bez liekām emocijām, uzņemoties atbildību. Nepaceļot balsi, nekliedzot un arī nečiepstot. Runāsim lēnprātīgi, nezaudējot savstarpējo cieņu, kā pieaugušiem cilvēkiem tas ir jādara!
