Interneta portālā lasu, ka Rīgā policija sodījusi astoņdesmit gadus vecu pensionāri tikai par to, ka viņa atļāvusies pārdot dažus kilogramus ābolu no sava dārza. Nelīdzējis ne vecās sievietes stāsts par mazo pensiju, ne par braucienu pēc zālēm uz Rīgu, ne par darba mūžā sabeigto veselību. Apzinos, ka dzīvojam sabiedrībā, kur cilvēkiem ir dažādi tikumi un likumi, kur aiz pārlieka godīguma maskas slēpjas blēdis un tamlīdzīgi, tomēr ne jau nu sirmā pensionāre ir tā, kas valstī vairo ēnu ekonomiku. Kādus zaudējumus valstij radīs daži eiro, kas saņemti par dažiem kilogramiem ābolu? Varbūt sirmgalvei vēl arī kases aparāts jāiegādājas? Tā vien šķiet, ka ēnu ekonomikas apkarošanu sākam ne no pareizā gala. Prātā nāk brāļu Kaudzīšu romāna „Mērnieku laiki” tēla vecā Gaitiņu tēva prātojums, ka mazos zagļus liek cietumā, bet lielos ceļ godā. Pēdējā laikā tik daudz tiek skandināts, ka veikalu plauktos jāraugās pēc Latvijā ražotas preces, bet tas, ka pārdodam pašu dārzā salasītus sulīgus ābolus, ir sodāma rīcība. Ja tā, tad jāsoda arī visi tie lauku cilvēki, kuri dārzā izaudzētos burkānus, bietes, kāpostgalvas, sīpolus piedāvā, stāvēdami šoseju malās. Manuprāt, sodu vairāk būtu pelnījuši tie dīkdieņi, kādu netrūkst arī Gulbenē, kuri jau līdz ar pirmo gaismas svīdumu rītos slaistās pie lielveikaliem un dienas pavada, deldējot soliņus autobusu pieturās vai parkos. Viņiem vēl pietiek nekaunības diedelēt naudu no sirmgalvēm, kas pārdod jau pieminētos ābolus. Mēs bieži vien cīnāmies ar sīkumiem kā lielāko kaitējumu, tajā pašā laikā pieļaujot daudzkārt lielākus pārkāpumus.
