Šajās brīvdienās apritēja 15 gadi, kopš lielākās traģēdijas ASV vēsturē, kad četras pasažieru lidmašīnas, kuras savā kontrolē bija pārņēmuši “Al Qaeda” teroristi, avarēja, aiznesot līdzi gandrīz 3000 dzīvību un ievainojot vēl 9000, kā arī “iecirta pamatīgu robu” ne tikai ASV ekonomikā, bet visas pasaules garīgajā līdzsvarā. Tēlaini izsakoties, mērķi nebija ne Ņujorkas “dvīņu torņi,” ne Pentagons, ne Baltais nams, līdz kuram viena no nolaupītajām lidmašīnām tā arī nenonāca, nogāžoties kaut kur Pensilvānijā, bet gan akls naids un baiļu iedzīšana mūsu sabiedrībā. Šie notikumi nepalika bez sekām. Vēl nesen lidojumi ASV teritorijā 11. septembrī bija nopērkami par lētākām cenām nekā ikdienā un nebūt ne tāpēc, ka lidsabiedrības to vēlētos. Tās vienkārši bija bailes. Gadiem ejot, “Al Qaeda” vārdu dzirdam arvien retāk. Tur savu lomu spēlēja ASV un visa NATO valstu bloka pieteiktais karš pret terorismu. Arī par pasaules meklētāko teroristu dēvētā Osamas bin Ladena vairs nav, taču tukša vieta nemēdz ilgi pastāvēt. Vietā ir nācis jauns grupējums – “Daesh” jeb “Islama valsts”, kurš rada problēmas un sēj bailes nu jau Eiropā. No tā visvairāk cieš vecā Vakareiropa, taču neesam pasargāti neviens no mums arī šeit – Latvijā. Un cīņā pret šo vardarbību iesaistās ne tikai NATO, bet arī citas pasaules valstis, mūsu kaimiņu Krieviju ieskaitot. Varbūt valstīm ir dažāda izpratne par to, kā to vajag darīt un cik tālu var iet, taču pamatmērķis cerams, ka visām ir viens – miers. Un, lai to sasniegtu un neatkārtotos 11.septembris, ir jāturas kopā, jo cīņa būs ilga.
