Tovasar man nācās piedzīvot ko tādu, ko gandrīz sīkumos atceros vēl šobrīd, kaut pagājuši jau gandrīz septiņi gadu desmiti. 1941.gada vasarā man palika desmit gadi.
Lasīt iemācījos jau nepilnu piecu gadu vecumā, bet daudzos jautājumos biju krietni nezinošāka kā mani mazbērni desmit gadu vecumā. Viņiem jau līdz skolas vecumam bija pieejams savulaik tik „slavenais” „Zīlītes” pielikums un kā jau lielpilsētas bērniem – daudz „gudru un zinošu” draugu.
Arī man tolaik jau vairākus gadus bija labākā draudzene Aija. Lai arī dzīvojām viena no otras vismaz pusstundas gājuma attālumā, vecāki mums bieži atļāva apciemot vienai otru. Savā starpā mums nekādu noslēpumu nebija, toties bija daudz kopīgu abām neizzinātu jautājumu. Viens no tādiem – kāds izskatās kails pieaudzis vīrietis?
Ja šodien kāda desmitgadīga meitene to vaicātu savai mātei, viņa saņemtu vai nu izsmeļošu atbildi, vai arī atrunāšanos par nelaikā radušos samaitātu fantāziju. Mums tolaik šāds jautājums savām māmiņām noteikti paliktu neatbildēts, un pašas droši vien būtu izpelnījušās rājienu.
Par absolūtām „analfabētēm” šajā jomā sevi gan neuzskatījām, jo bijām šķirstījušas dažas medicīnas grāmatas ar zīmētām ilustrācijām. Arī Aijas vecākajam brālim, ģimnāzistam, piederošajā skaistajā mākslas grāmatā starp dažādu gleznu un skulptūru attēliem daži atradās par šo mums aizliegto, bet ļoti interesējošo tēmu.
Kā ieraudzīt kailu vīrieti dabā, mums idejas neradās. Lai arī zinājām, ka gan sievietes, gan vīrieši pliki izģērbjas pirtī, pie izdevības palūrēt pa mazo lodziņu tā arī netikām. Mūsmājās pirts atradās pašā upītes krastā, bet tās lodziņš nogāzes pusē bija tik augstu, ka, pat trīs reiz garāka būdama, to nespētu aizsniegt. Aijai pirts mājās vispār nebija. Viņa gan dažkārt esot mēģinājusi palūrēt pa virtuves durvju apakšu vai atslēgas caurumu, kad tur lielajā vannā mazgājies tēvs vai lielais brālis, bet tā arī saskatīt ko neesot izdevies. Tā nu mūsu ziņkāre joprojām palika nepamierināta…
Jūnijā visus satrieca ziņa – sācies karš. Mājā nekāda prieka nebija jau pirms tam, jo nedēļu atpakaļ uz Sibīriju aizveda brāļa krusttēvu ar visu ģimeni, bet viņi dzīvoja tepat blakus kaimiņpagastā. Arī Līgo svētku mums tagad nebija…
Manas dzimtās mājas atradās putekļaina lielceļa malā. Tā kā tas esot ceļš ar „Vissavienības nozīmi” un pa to ātri un ērti varot sasniegt Vidzemes šoseju, pēdēja gada laikā to uzmanīja un sakopa rūpīgāk. Nu, kad bija sācies karš, tēvs atzina,- tas esot slikti, nu mums nākšoties visu ko redzēt un piedzīvot. Tā arī notika. Jau pirmajā kara nedēļā.
Netālu no mūsmājām atradās arī ezers, – atlika vien šķērsot lielceļu, un turpat arī mūsu lauki un ganības. Mans un brāļa pienākums šajā laikā bija ganu gaitas.
Kādā rītā, kad abi dzinām ganāmpulku uz pļavu, pāri lielceļam vairs netikām. Ar bailēm skatījāmies, kā pa ceļu bez pārtraukuma atkāpjas krievu armijas mašīnas, jātnieki, zirgu pajūgi un arī civilisti, daži pat ar velosipēdiem. Nekur netikuši, ganāmpulku pagriezām uz māju pusi.
Tā bija trauksmaina nakts, – motoru troksnis joprojām nerimās, reizēm atskanēja pa šāvienam. Miegs nenāca nevienam.
Uzausa rīts. Aizbrauca vēl dažas mašīnas. Tad iestājās klusums. Govis, kaut arī paēdušas, māva un prasījās ganos. Aplokos, kuri atradās ceļmalā, tās laist nevarot, tur tās varot tīšām vai arī nejauši nošaut. Tā teica tēvs un palīdzēja govis ātri pārdzīt īso lielceļa posmu līdz ganu ceļam. Nu mēs ar brāli varējām turpināt savu darbu.
Tā diena bija karsta un saulaina. Gulbenes pusē gan varēja dzirdēt dunoņu. Tas esot šāvienu troksnis – tā teica garāmejošais kaimiņš.
Kā mums šķita, spriežot pēc pašu ierīkotā saules pulksteņa rādītājiem, jau varēja būt pusdienlaiks. No mājām vajadzēja atskanēt signālam – pieci sitieni pa zarā iekārtu arkla lemesi, kas nozīmētu – laiks dzīt lopus mājās. Tobrīd uz lielceļa saklausījām rūkoņu. Pa lielu gabalu redzējām, kā virs tā ceļas putekļu mākoņi. Šķita, tur atkal brauc mašīnas, bet kaut ko saredzēt putekļos bija gandrīz neiespējami.
Mēs ar savu govju un aitu baru joprojām bijām ezermalā. Govis, jau paēdušas, bija iebridušas ezerā, laiski plūca mazos niedru dzinumus, dzenāja dundurus, izbaudīja ūdens priekus.
Tad pēkšņi sākās kaut kas neiedomājami briesmīgs. Drausmīgā rēkoņa un motoru rūkoņa atskanēja pavisam blakus. Pēkšņi pa stāvo nogāzi no ganu ceļa pie ezera sadrāzās mašīnu un motociklu gūzma, un jau pēc īsa brīža ezermala bija pilna ar vismaz simts zaļpelēkās formās tērptu vīriešu. Viens otru pārkliegdami, viņi zibenīgā ātrumā sāka izģērbties.
Bet motocikli brauca vēl un vēl. Šķita, tas nekad nebeigsies. Pilnīgi pārbijušies prātojām – kā gan viņi zināja, ka mūsu peldvieta ir vai pati labākā ezerā, ka tieši tajā govīm brist mēs nekad neļaujam?
Govis, kuras atradās labu gabaliņu tālāk un pirms tam mierīgi dzēra ūdeni, bailēs metās no ezera ārā un tieši blakus augošajā auzu laukā. Aitas savā apjukumā viņām netaisījās sekot, bet gandrīz kā apdullušas metās iekšā milzīgajā puskailo un jau kailo cilvēku barā. Brālis, kurš bija par mani pāris gadus jaunāks, bailēs brēkdams metās līdzi govīm auzu laukā.
Ko atlika darīt man? Nedrīkstēju taču atstāt aitas šajā haosā!
Arī man bija ļoti bail, un reizē arī ļoti neērti. Aizlikusi roku acīm priekšā, tomēr metos tām pakaļ.
Ieraugot, kas notiek, vesels vīriešu bars – kailu pieaugušu vīriešu bars – metās man palīgā aizdzīt aitas. Viņi gan laikam saprata manas izjūtas, jo tajā pašā laikā mežonīgi smējās, un lai viņiem būtu vēl jautrāk, visādi centās demonstrēt savu kailumu. Lai kā es to centos neredzēt un skatīties tikai uz aitām, tāpat kāds gadījās man ceļā. Tas bija tik riebīgi un briesmīgi!
Atkal turpat blakus nodārdēja rūkoņa, un no kāda motocikla blakusvāģa izlēca vīrietis ar augstu formas cepuri un savādām svītrām uz biksēm. Redzēdams notiekošo, viņš kaut ko uzkliedza skaļi rēcošajam un smejošajam zaldātu baram, pasauca mani pie sevis, iedeva lielu šokolādi un, ar zīmēm rādīdams ceļu, lika man vākties uz māju pusi.
Govis steigā jau pašas skrēja uz mājām,- caur rudzu lauku, cukurbietēm, koksagīza lakstiem (šo kultūru pirmajā padomju gadā pavēlēja audzēt gandrīz visiem, jo no tā saknēm ražošot gumiju). Beidzot man bija izdevies savākt arī aitu baru. Atpakaļ neskatīdamās dzinu tās pakaļ govīm. Sirds sitās tik ātri, šķita, – tā izlēks no krūtīm. No spiedīgās dunoņas galvā tik tikko spēju paelpot.
Beidzot viss govju un aitu bars stāvēja vienkopus ceļmalā, tēva skaistajā ziemas kviešu laukā. Nu gan tas vairs nebija skaists, bet izbradāts un sapostīts. Slaikie labības stiebri bija tik nomīdīti un salauzīti, ka man kļuva žēl: vairs neviens, pa ceļu garāmbraucot, nepriecāsies par to…
Mājās tikt tomēr nebija iespējams, – pa lielceļu nepārtrauktā straumē un pat vairākās rindās brauca mašīnas, motocikli, zirgu pajūgi, pat divjūgi ar milzīgiem ratiem aizmugurē.
Otrpus ceļam stāvēja tēvs, māte, brālis, kurš nesaprotamā kārtā tomēr bija nokļuvis mājās, un laikam jau pasaucis pārējos. Nezinu, cik ilgi tā stāvējām, līdz beidzot braucēju straume uz ceļa uz neilgu brīdi apsīka, un man ar ganāmpulku izdevās nokļūt pretēja pusē.
Par laimi viss beidzās tikai ar lielām izbailēm un nomīdītiem labības laukiem. Mājās pārdzītas, govis, teļi un aitas aplokos izrādījās pilnā skaitā. Pats pēdējais atradās suņuks Maksis – tāds sarāvies un nobijies. Viņš tik nikni aprēja to zaldātu baru, ka biju pārliecināta – gan jau viņš tur tika arī iekaustīts.
Es, mājās pārnākusi, sākumā stostījos un diezgan ilgi nespēju normāli parunāt. Māte mani dzirdīja ar cukurūdeni, vecmāmiņa ar savām drapēm, līdz es izplūdu asarās. Centos viņām paskaidrot, ka tas viss laikam jau notika manis un Aijas dēļ – tādēļ, ka mēs abas tik bieži spriedām, kā gan izskatās pliks „liels vīrietis”. Tieši tādēļ nu man nācās redzēt tādus vismaz simts vienā reizē!
Nu es skurinājos un sodījos, ka viņi izrādījās tik nejauki, melni un spalvaini, ka nekad, nekad negribu vairs to piedzīvot. Solījos noteikti pateikt Aijai: viņa var būt laimīga, ka nav redzējusi to, ko es.
Kad armijas troksnis bija noklusis un zaldātu bari pa lielceļu vairs nebrauca, klāt bija jau rudens. Mūsmāju kulšanas talkā dzirdēju, ka tēvocis šo notikumu citiem stāstīja smiedamies kā anekdoti. Laikam jau tēvs bija šo manu atzīšanos daļēji dzirdējis un gan jau kādam pastāstījis, jo es par to tiku stāstījusi tikai mātei, vecmāmiņai un Aijai. Mēs bijām vienojušās par šo notikumu nerunāt.
Lai arī man šobrīd jau septiņdesmit gadi, smieties par to īpaši negribas, jo tolaik tas tiešām šķita briesmīgi. Desmitgadīgas meitenes prātam tas bija pārāk skarbs piedzīvojums. Un klāt tam visam vēl šeit neaprakstītās, bet dziļi izjustās kara šausmas. Mana draudzene Aija, kad viņai sīki un pamatīgi to visu toreiz atstāstīju, arī nesmējās.
