Kādam bagātam saimniekam bija meita vārdā Marija. Māte viņai sen bija mirusi. Tēvs, kaut arī ļoti bagāts, bija ļoti taupīgs un skops un neļāva meitai dzīvot bezdarbībā.
Kādam bagātam saimniekam bija meita vārdā Marija. Māte viņai sen bija mirusi. Tēvs, kaut arī ļoti bagāts, bija ļoti taupīgs un skops un neļāva meitai dzīvot bezdarbībā.
Marija bija ne vien skaista, bet arī čakla un strādīga. No rīta agri cēlās, un visu dienu viņai bija darba pilnas rokas. Meitenei nācās darīt visus mājas darbus, jo tēvs liekus kalpus negribēja algot.
Marija strādāja arī savā puķu dārzā. Visvairāk viņai patika tumšsārtas rozes – tās meitene īpaši kopa. Tikko no rīta modusies, viņa vispirms devās pie rozēm.
Ar savu čaklumu viņa bija iepatikusies vienīgajam kalpu puisim Jānim. Arī viņa darba diena nebija no vieglajām – muguru nācās liekt augas dienas no rītausmas līdz pašai vakarkrēslai.
Marijas zilās acis un gaišās matu pīnes apbūra un valdzināja puisi. Abu skatieni bieži sastapās un sirdis sajuta mīlestības tuvumu. No Jāņa skatiem Marija pati sarka un uzplauka kā roze.
Tomēr vecais saimnieks to manīja un atlaida kalpu.
Jaunieši nevēlējās viens otru aizmirst un pretēji tēva gribai izlēma tikties paslepus. Tas nemaz nebija tik vienkārši, tāpēc abi izdomāja bēgt.
Tomēr norunātajā vakarā Marija saslima. Varbūt no lielās pārstrādāšanās un nabadzīgā uztura. Pēkšņi uznāca tik liels nespēks, ka viņa tikko vairs spēja piecelties gultā sēdus. Tēvs sasauca visādus dakterus un solīja tiem lielu naudu, lai tikai izārstētu viņa vienīgo meitu. Pēkšņi viņš bija sapratis, ka Marija viņam ir ļoti vajadzīga. Tomēr ārstu gudrība neko nelīdzēja. Marijas dzīvība lēnām dzisa, līdz kādu dienu meitenes sirds apstājās pavisam.
Jānis, uzzinājis par mīļotās nāvi, bija dziļu bēdu sagrauzts. Viņš uzmeklēja Marijas kapa vietu un, zemu noliecis galvu, ilgi raudāja pēc savas iecerētās. Viņam pavisam nemanot, uz kapa bija uzziedējušas sīkas, zilas puķītes. Nu gluži kā dzidrās un skaidrās meitenes acis.
Jauneklim šķita, ka ziedi tam čukst mīļus vārdus un saka: – Neaizmirsti mani!
Jānis sajuta, ka zilās, sīkās puķītes tam sūta sveicienus no Marijas.
Paņēmis savās plaukstās mazu ziedu stādiņu, galvu noliecis, puisis atstāja Marijas kapa vietu.
Apmeties kādā vientuļā meža būdā, Jānis vispirms iekopa puķu dārzu, kurā gadu pa gadam arvien kuplāk saziedēja zilie ziediņi.
Citi ļaudis nāca apbrīnot zilo pļavu un deva mazajām puķītēm vārdu – neaizmirstules.
Bet kalpu puisis tā arī visu atlikušo mūžu nodzīvoja vientuļš. Iztiku pelnīja, siedams žagaru buntes un slotiņas. Bet visvairāk laika pavadīja, lūkodamies zilajā neaizmirstulīšu laukā, kas tik ļoti atgādināja Marijas zilās acis.
