Saulains cilvēks, divu bērnu mamma un karjeras sieviete – SIA “Austrumvidzeme” Gulbenes mācību centra direktore Aija Kalēja.
Saulains cilvēks, divu bērnu mamma un karjeras sieviete – SIA “Austrumvidzeme” Gulbenes mācību centra direktore Aija Kalēja.
Kā viņa spēj savienot karjeru un sievišķību? Kas viņā ņēmis virsroku? Nejauši satieku Aiju vakarā pēc darba ceļā no frizētavas. Aijai uz pleca ir soma, un tajā – suns. Tā esot ērti, varot dzīvnieku visur ņemt līdzi, arī uz veikalu. Suns pieradis un neprotestē. Iznāk interesanta fotogrāfija – Aija un plecā soma ar suni. Varbūt sarunāsim interviju? Aija piekrīt labprāt, jo tas ir viņas dabā – atvērtība izaicinājumam un labvēlība saskarsmē. Norunājam satikties ar Aiju viņas darbavietā. Bet vakarā viņa sola atnākt uz redakciju kopā ar bērniem, lai taptu vēl viens attēls – ģimenes foto.
– Kas ietekmē tavu dzīves filozofiju?
– Mana dzīve norit viļņveidīgi. Pēc vētras iestājas miers. Pat nezinu, kas to ietekmē. Bieži vien māc neticība saviem spēkiem, bet liktenis piespiež noticēt. Gluži kā varoņiem filmā “Matrikss”. Katru dienu savā dzīvē, būdama uzņēmēja, risinu problēmas, kuras pirmajā brīdī šķiet neatrisināmas. Es tās atrisinu. Taču vispirms jānotic, ka to spēju, bet pēc tam jāliek arī citiem noticēt sev.
– Vai bērnībā nojauti, ka nākotnē tavs darbs būs saistīts ar firmas vadīšanu?
– Atceros – pusaudzes gados izgāju pārbaudi uz melu detektora. Intereses dēļ. Tests parādīja, ka manī nav izteiktas slieksmes uz vienu konkrētu profesiju. Man ir spējas veikt organizatorisko darbu, strādāt ar cilvēkiem. Taču uzreiz pie tā dzīvē nenonācu. Vispirms apguvu pavāres profesiju, kas man ļoti noder ģimenes dzīvē.
– Par ko sapņoji bērnībā?
– Mājās man gulta bija pilna ar lellēm. Es allaž ar viņām spēlēju skolu. Lelles bija skolēni, es – skolotāja. Leļļu vietā rakstīju kontroldarbus un pati laboju. Mamma vispusīgi attīstīja manas intereses. Es veidoju vāzes, jauniešu radošajā grupā radiofonā piedalījos raidījuma “Noruna” veidošanā. Darbojos kinostudijas pulciņā, kur pati rakstīju scenāriju un par debiju ieguvu pirmo vietu valsts mēroga konkursā. Iesaistījos teātra pulciņā. Apguvu balles dejas, lai gan man nekad nav paticis dejot.
Mamma man septiņu gadu vecumā noteica, ka spēju ar rīksti noteikt āderes un ka redzu krāsainas cilvēku auras, ja vien sakoncentrējos. Atceros – mamma no likteņlīnijām uz manas rokas noteica, ka man būs divi bērni un divi vīri. Gan jau es drīzumā apprecēšos. (Aija saka pa pusei nopietni, pa pusei jokojot.)
– Tu neesi dzimusi Gulbenē, kā tu šeit nonāci?
– Es atnācu uz Gulbeni pirms desmit gadiem. Mani te neviens nepazina, bet tagad pazīst gandrīz ikviens. Pirms tam dzīvoju Rīgā. Apprecējos 18 gadu vecumā. Ar Ģirtu Kalēju tā mums bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Pēc trīs dienām mēs gājām iesniegt dokumentus dzimtsarakstu nodaļā. Četrus gadus dzīvojām tikai viens otram, pēc tam piedzima Megija, pārcēlāmies uz Gulbeni. Megijai tagad ir 12 gadi, mūsu dēlam Matīsam – deviņi. Mēs ar Ģirtu kopā dzīvojām septiņus gadus, pēc tam izšķīrāmies. Vīrs devās strādāt uz Rīgu. Es Gulbenē paliku viņa vietā un sāku vadīt SIA “Austrumvidzeme” mācību centru.
Vēlos, lai maniem bērniem būtu materiāli nodrošināta dzīve. “Austrumvidzemei” ir filiāles 12 rajonos, kurās katrā strādā viens darbinieki, kā arī ir 180 pasniedzēju. Man ir jāatbild par visu firmā. Manā ziņā ir uzņēmuma stratēģija.
– Vai tu gribētu apprecēties otrreiz?
– Jā. Es sapņoju par pilnvērtīgu ģimeni. Vēlos vīru, kas pieņemtu manus bērnus. Esmu mājas cilvēks. Vēlos ģimenē kopā svinēt Jāņus, Ziemassvētkus.
– Vai tev sāp, kad citi tā – pilnvērtīgā ģimenē – svin svētkus?
– Katrreiz. Jau vairākus gadus, kopš esmu šķīrusies, neizjūtu Jāņus un Ziemassvētkus kā savus svētkus. Turklāt visi mani radi ir Rīgā. Kad gulbeniešu ģimenēs rudens vakaros mājās kopā pulcējas visu paaudžu cilvēki, man ar bērniem tādas iespējas nav. Rīga ir pārāk tālu, lai aizbrauktu uz turieni katrreiz, kad to sagribas, kad māc grūtsirdība. Tieši tāpēc, iespējams, visu mūžu nedzīvošu Gulbenē.
– Tagad, kad uz savas laulības šķiršanu vari paraudzīties ar laika distanci, ko tu ieteiktu citām sievietēm, kas nonākušas pie šāda lēmuma?
– Ja vien tas ir iespējams, nevajag šķirties. Tagad, kad esmu brīva sieviete, man nereti izsaka piedāvājumus precēti vīrieši. Patiesībā tas sāpina, aizskar. Es nekad negribētu, lai kāda cita ģimene tiktu izšķirta manis dēļ.
– Vai toreiz, kad nolēmi šķirties, bija iespēja saglabāt laulību?
– Jā, noteikti. Vienkārši tā bija pirmā vilšanās pēc pirmās lielās mīlestības dzīvē. Es biju pārāk jauna un nepieredzējusi. To varēja atrisināt citādi, bet es ļāvos dusmām.
– Bet varbūt tomēr reaģēji tieši tā, kā jūtas to lika, un citādi nemaz nevarēja būt?
– Pēc horoskopa esmu Zivs. Es it kā peldu uz abām pusēm. Nekad nezinu, kam īsti ir taisnība. Liekas, ka man, bet pēc brīža jau iejūtos otra ādā un man liekas, ka taisnība ir viņam. Turklāt es esmu tāds cilvēks, kas nespēj ilgi dzīvot nelaimīgs. Nespēju to pat vienu dienu. Es vienmēr un visur varu atrast brīnišķīgus brīžus.
– Vai redzi sev apkārt laimīgas ģimenes, par kurām var teikt – vīrs un sieva līdz mūža galam būs kopā?
– Jā. Man ir kolēģi, kam ir šādas ģimenes. Domāju, ka viss ir atkarīgs no audzināšanas. Laukos ir daudz stipru ģimeņu, kas izturas cits pret citu ar cieņu un dzīvo kopā visu mūžu.
– Kā tu palīdzi saviem bērniem justies laimīgiem?
– Mīlu savus bērnus, bieži laiku pavadām kopā. Par daudz ko neprotu ar viņiem runāt, vairāk ieklausos bērnos. Esmu kā glābšanas dienests, kas vienmēr blakus. Novēršu viņu veselībai un dzīvībai bīstamas situācijas.
Bērni ir gudri, viņi dažkārt pasaka tik patiesus vārdus, tādus komentārus! Viņi ir gudrāki par pieaugušajiem. Bērniem ļauju brīvību, ļauju mājās vest draugus. Tas ir svarīgi, jo tad vienmēr zinu, ko viņi domā un jūt, kādas ir viņu problēmas. Necenšos ierobežot bērnu vēlmes.
Man pašai, kad biju maza, nebija tādu dzīvnieku, kādus vēlējos. Tāpēc tagad mums mājās ir gadu veca sunīte Anželika, gliemeži akvārijā un pusgadu veca dekoratīvā žurka Fifa. Žurka dzīvo savvaļā – reizēm redzam viņu uz aizkariem vai televizora, reizēm kaut kur paskrien garām.
– Vai lietišķas sievietes dzīvē mīlestībai ir vieta?
– Kad es iemīlos, tas notiek momentā. Kā zibens spēriens. Ieraugu cilvēku un tajā pašā sekundē varu iemīlēties. Un tad es šo cilvēku mīlu visu mūžu. Piemēram, savu bijušo vīru Ģirtu. Ja viņam būtu kādas problēmas, es nakts vidū brauktu palīgā. Tajā pašā laikā spēju iemīlēties atkal citā cilvēkā.
– Attiecību veidošana ar vīriešiem. Tā ir īpaša māksla?
– Citas sievietes iet uz kafejnīcu, lai iepazītos. Es tā nespēju. Iemīlēšanās notiek negaidīti, tad, kad neesmu tam speciāli gatavojusies. Esmu nonākusi pie atziņas, ka mīlestība ir vienmēr kaut kas nebijis un nav svarīgi, vai cilvēks mīl vienu, divas vai desmit reizes mūžā. Vienmēr tā ir sastapšanās ar kaut ko jaunu. Mīlestība var cilvēku iesviest ellē un pacelt debesīs, bet tā allaž kaut kur ved. Mīlestība varbūt ir lamatas, kad tā grib pārņemt cilvēku, tad rāda vienīgi savu gaišo pusi.
Nesen izlasīju kādu grāmatu, kurā man iepatikās šādi vārdi: “Liktenim nerūp, lai tev būtu dzīve, kurā viss ir sakārtots un kur ik vēlme būtu piepildāma ar čaklu darbu un neatlaidību. Tas nerēķinās ar mūsu plāniem un cerībām, un tu nekad nezināsi, kad pārbaudījumiem izvēlētais būsi tu.”
– Vai vienmēr esi zinājusi, ka esi skaista?
– Man bieži to saka. Nezinu, vai ticēt tam. Domāju, ka sejā atspoguļojas cilvēka pasaules uztvere. Ja tā ir skaista, arī seja ir tāda. Es nelietoju kosmētiku, izņemot skropstu tušu un lūpukrāsu. Šogad treneres Irēnas Sproģes vadībā esmu sākusi nodarboties ar aerobiku, ko līdz tam nekad mūžā nebiju darījusi. Trenere brīnās, ka dažu mēnešu laikā esmu zaudējusi desmit kilogramus no svara. Tagad sveru 56 kilogramus. Tā varot gadīties tikai tiem cilvēkiem, kas nekad nav nodarbojušies ar sportu. Sākot darbināt visas muskuļu grupas, rodas tāds efekts. Fiziskās aktivitātes ietekmēja manus ēšanas paradumus. Vairs nevaru ieēst desu, gaļu, sieru. Vienkārši negribas. Tagad garšo biezputras. Organisms to prasa.
