Psiholoģe Iveta Bružāne: Cilvēks var justies vientuļš daudzu ļaužu vidū, bet nebūt tāds vienatnē ar sevi. Vientuļi var justies kā jauns, tā vecs. Uzskata, ka vientuļi nav bērniem un pusaudžiem, jo viņi vairāk laika pavada grupās.
Psiholoģe Iveta Bružāne:
Cilvēks var justies vientuļš daudzu ļaužu vidū, bet nebūt tāds vienatnē ar sevi. Vientuļi var justies kā jauns, tā vecs. Uzskata, ka vientuļi nav bērniem un pusaudžiem, jo viņi vairāk laika pavada grupās. Tomēr pētījumi liecina, ka pusaudži bieži vien jūtas ļoti vientuļi.
Katram piemīt sava iekšējā pasaule. Tajā būtiskas ir trīs vērtības – saskarsme, mīlestība un darbs, protams, var minēt arī brīvo laiku, atpūtu un citu. Ja kāda no tām kaut kādā veidā netiek apmierināta, tad cilvēks jūtas tā, it kā viņam dzīvē kaut kā pietrūktu. Mēs, pieaugušie, cīnāmies ar ikdienas steigu, laika trūkumu, nespēju tikt galā ar iecerētajiem darbiem. Ar to aizņemti, bieži vien neveltām pietiekamu uzmanību un mīlestību bērniem un pusaudžiem, tāpēc viņi jūtas vientuļi. Pusaudža vecums ir saistīts ar draudzības un mīlestības jūtu veidošanos, tāpēc ir vajadzīgs, lai kāds viņus uzklausītu un izrādītu interesi. Arī sieviešu un vīriešu vientulības izjūtas ir atšķirīgas, piemēram, pēc dažādiem notikumiem, arī svētkiem.
Lai skaidrotu, kas ir vientulība, jāizzina konkrētā cilvēka būtība, sabiedrība, kas viņam ir apkārt. Daudzos gadījumos vientulība ir atkarīga no tā, kā cilvēks izjūt apkārtējo sabiedrību, kādas ir viņa prasības konkrētā vecumā. Piemēram, pusaudžiem ir vajadzīga sabiedrība, lai viņi sevi attīstītu un varētu pierādīt, kas viņi ir. Pieaugušam cilvēkam daudz kas ir saistīts ar karjeras iespējām, tāpēc vientuļi jūtas tie cilvēki, kas ir zaudējuši darbu vai izaugsmes iespējas.
Apbrīnoju gados vecākus cilvēkus, kas nemaz tik vientuļi nejūtas, jo viņi ļaujas domām un atmiņām par tuviniekiem. Pārsteidzoša ir veco cilvēku spēja izdomāt, kā nejusties vientuļiem. Viņi, piemēram, ada cimdus un zeķes saviem mīļajiem, ieliekot darbā sirdi un mīlestību. Ir cilvēki, kas dodas uz baznīcu, kur atrod domubiedrus, vai apciemo draugus. Šie cilvēki ir vieni, bet viņi nejūtas vientuļi. Ja vecie cilvēki nejūtas vientuļi, tas nenozīmē, ka viņiem negribas, lai pie viņiem nāk.
Cilvēki stāsta par iekšēju trauksmes izjūtu un stresu. Veids, kā pret to cīnīties, ir neatļaut sev būt vientuļam. Ja tu esi viens, no visa norobežojies un izvairies, atsakies iet sabiedrībā, meklē vainu tikai sevī un citos, tad var būt risks, ka pienāk brīdis, kad tu sāc baidīties no sabiedrības, jo nezini, kas ir tava vieta. Var būt tā, ka vientulība kļūst par kaiti, kad vajadzīga ārsta palīdzība. Būt vienam un vientuļam ir dažādi. Psihologs ir viens no speciālistiem, pie kura cilvēki visbiežāk vēršas, kad radusies nepieciešamība runāt par problēmām. Cilvēks ir atradies sabiedrības uzmanības centrā, tomēr nav bijis neviena, kas uzklausa. Dažkārt cilvēks, kas ir vientuļš, pats to neievēro.
Cilvēks var justies vientuļš arī darba kolektīvā. Mēdz būt divu veidu kolektīvi. Tādi, kur cits par citu visu zina, un – kur neviens neko nezina. Kā vienam, tā otram kolektīvam ir plusi un mīnusi. Vispirms jātiek skaidrībā, kāpēc cilvēks dodas uz darbu. Ja darbā godprātīgi pilda savus pienākumus, viņam ir mājas, kur atgriezties, tad nevajadzētu justies vientuļam. Tad ir jānoskaidro, kāpēc tieši darbā cilvēks jūtas it kā atstumts, ko viņš sagaida no darba? Varbūt cilvēks vēlas būt priekšnieka pamanīts un novērtēts.
Ne vienmēr noteicošais ir finansiālais faktors. Būtiskāk ir būt pamanītam. Cilvēkam vienmēr ir tiesības brīvi izvēlēties, kā rīkoties, kā izturēties, cik daudz no visa un visiem norobežoties.
