Lielākā cilvēces daļa pusaudžu vecumā izdzīvo pilnu kompleksu buķeti. Es, protams, nebiju izņēmums. Man nepatika sevī nekas – bize, kas izskatās kā govs aste, turklāt ar rudu nokrāsu, vasaras raibumi, acis, kas nebija vienmērīgā tonī – viena zaļgana, otra ar brūnu plankumu. Par rokām, kājām un ausīm nemaz nerunājot. Bet vienā brīdī es izdomāju, ka ar saviem kompleksiem varu sarunāt un itin labi sadzīvot. Ja man neizdodas tos pārvarēt, mēģināšu tik ļoti par tiem nedomāt un defektus pataisīt par efektiem. Ja reiz man ir biezi mati, tad kāpēc tos nepalaist vējā kā zirga krēpes? Tak jau cēlāks dzīvnieks par gotiņu. Un tā laika gaitā es pārvērtos un ar to, par ko kaunējos, sāku lepoties.
Sākums nemaz nav tik viegls, bet ar smaidu, humora izjūtu un citiem cilvēka rīcībā esošiem ieročiem var panākt to, ka aizvien mazāk kāds ievēro, ka ar tavu ārējo čaulu kaut kas nav kārtībā, tā paliek otrajā plānā.
Sevi ir jāpieņem tādu, kāds esi. Vispirms jau sev pašam. Ar visu lielo degunu, atļukušajām ausīm, šļupstēšanu un visiem citiem knifiņiem, kas tevi padara par ļoti īpašu cilvēku. Jā, arī ar to riepiņu uz vēdera. Nu nevar visi būt graciozas gazeles, kādam taču jābūt arī mazam nīlzirdziņam. Uz kā fona tad izcelsies tās gazeles?
Ir tik daudz citu lietu, par ko satraukties, kā par to, ka šodienas kūciņa atkal neļaus mazliet samazināt apmērus. Protams, nevar sēdēt, domāt, kāds es esmu nelaimīgs un apaļš bumbulis, bet, kaut pastaigājoties ar suni vai nūjām, uzmest mīlošu skatu sev veikala skatloga atspulgā, piemiegt ar aci un nopirkt to kūciņu, ko pēc tam ar patiesu baudu arī apēst.
Un, ja esi nolēmis sākt dzīvot citādāk – pareizāk ēst, kustēties vairāk, gulēt ilgāk, tad nemocīties pašpārmetumos, ja tā kāja mazliet paslīd. Viss notiks pamazām vai ātrāk, katram savs temps un pārmaiņu notikšanas ātrums. Svarīgāk ir neatmest ar roku, bet turpināt vai mēģināt atkal. Vai kaut ko pamainīt savā plānā, elastīgi pārmetoties uz plānu B, eksperimentēt un nebaidīties no pārmaiņām. Un atceries – jebkuru kalnu var arī apiet.
