Karsta vasaras diena. Autobusa pieturā stājas paprāvs bariņš braukt gribētāju. Arī es tur pat – lai arī tikai dažas pieturas braucamas, ar četriem riteņiem vieglāk.
Redzu, pieturā stāv arī mans kaimiņš Rūdis. Vīrs kā vīrs pirmspensijas gados, bet, būdams visai asprātīgs un dzīves pieredzes mācīts kungs, reizēm tik trāpīgus vārdus pasaka, ka daži, jau redzot viņu muti vien atplešam, sāk smaidīt. Šoreiz gan Rūdis tā drusciņ paņēmis uz krūts (pāris aliņi esot uzrunājuši), tāpēc tāds miegains un pieklusis. Kādu vārdu pārmijam par darīšanām pilsētā, un tad jau maršrutnieks arī klāt.
Kamēr es palaižu pa priekšu kundzes brieduma gados un dāmas ziedu plaukumā, Rūdis jau bez vārda runas iekāpis autobusā, klusi iekārtojies stūrī – sak’, lai nevienam pa kājām – un centīgi pievērsies ēku pētīšanai aiz loga.
Ar daudzajiem braukt gribētājiem autobuss tā piepildījies, ka vienīgā brīvā vieta palikusi blakus Rūdim. Jau tā kā steidzu uz viņa pusi, kad noskatītajai sēdvietai blakus piestāj kāda dāmīte, tā ap gadiem trīsdesmit. Aizdomīgi paskatījusies Rūda virzienā, demonstratīvi ievilkusi plaušās gaisu, viņa tomēr negribīgi apsēžas tam blakus. Klīrīgi savelk kleitas malu sev ap kājām, somu iežmiedz dziļāk klēpī un – sāk blenzt kaimiņa virzienā.
Ieņemu stāvvietu netālu no Rūda, lai autobusam tuvojoties mūsu pieturai, viņu brīdinātu. Ja nu kas. Dāma joprojām nenovērš no viņa savu augstprātīgo skatienu, zem kura jebkurš mūris pārvērstos pelnos…
Vēroju, cik vienaldzīgi Rūdis izturas pret šo „rentgenu”. Tēlo, ka neko neredz un nejūt. Bet dāmīte joprojām „borē caurumus” kaimiņa cēli izslietajā profilā.
Rūdis kļūst acīmredzami nemierīgs. Kā redzu, ainava aiz loga viņu vairs nesaista. Nojaušu, ka tūlīt sekos kaut kas Rūda cienīgi graujošs, un saspicēju ausis.
Jā! Beidzot viņam pietiek! Iepletis acis šausmu pilnā izteiksmē, izbrīnā papletis muti, viņš fokusē skatienu uz dāmītes krūtīm.
Neko nesaprazdama, arī viņa lēnām un piesardzīgi paskatās uz savām krūtīm.
Pauze. Abu mūsu varoņu skatieni sastopas. Kā palēninātos filmas kadros.
– Atradi? – no sirds nopietni jautā Rūdis.
– Nē-e, – neko nesaprazdama un apjukusi nogroza galvu blakussēdētāja.
– Es arī neatradu … – izmisuma un skumju pilnā balsī novelk Rūdis.
Abi vēlreiz saskatās. Un vēl viena lielu aktieru cienīga pauze.
Tikmēr mani sāk kratīt smiekli. Redzu, kādam man blakus arī tā pati kaite. Izrādās lipīga. Vēl brīdis un viss autobuss kratās smieklos.
Nosarkusi kā sarkana pujene tuvākajā pieturā dāmīte izlēca no autobusa. Tā arī nesapratu, par ko.
