Vairākkārt esmu pārliecinājusies, ka labākie humoresku un karikatūru autori dzīvē ir ārkārtīgi nopietni cilvēki. Smaids viņu sejās ir reta parādība.
Vairākkārt esmu pārliecinājusies, ka labākie humoresku un karikatūru autori dzīvē ir ārkārtīgi nopietni cilvēki. Smaids viņu sejās ir reta parādība.
Sēž tāds nopietnības kalngals pasākumā un uz visu raugās it kā no attāluma. Apkārtējie mēģina viņu izprast – neizdodas. Mēģina iesaistīt sarunā – atkal nekā. Dāmas aicina uz deju – saņem atteikumu. Paiet laiks, un lasām kārtējo humoresku vai aplūkojam jaunu karikatūru, kurā savdabīgā veidā tverta dzīvē vērota situācija.
Jaungulbenietis Valentīns Skangalis nepieder drūmajiem, lai gan zīmē karikatūras. Viņš labprāt smejas un joko. Sevi viņš raksturo kā kautrīgu cilvēku, kas netiecas pēc slavas. “Nebaidos zīmēt politiķus. Viņi ir tā vērti. Arī turpmāk, kad būsim Eiropas Savienībā, pievērsīšos politikai. Ar to saistītu tēmu būs daudz,” saka mākslinieks.
Vislabāk Valentīns jūtas Jaungulbenes mežos, jo pēc profesijas ir mežzinis, kura apgaita ir 4000 hektāru. Tā sākas netālu no Lubānas, ietver Ušuru purvu un, metot loku lokus, sasniedz Gulbenes – Madonas šoseju.
“Ja man uzmācas drūms noskaņojums, labāk par karikatūru zīmēšanu palīdz pastaiga mežā. Tur ik pa brīdim var apsēsties uz celma vai atspiesties pret koka stumbru, lai atpūstos un ieklausītos meža skaņu noslēpumainajā pasaulē, un domāt, domāt, domāt,” saka Valentīns. Mežziņa profesiju viņš mantojis no tuviniekiem. Vairākus gadus strādājis par tālbraucēju šoferi, jo paticis atrasties pie stūres. Tomēr patiku nomainījusi ikdiena, kur cīņa ar nogurumu un miegu bijusi pierasta parādība, tā spējusi verdzināt līdz spēka izsīkuma robežai. Tālos ceļos pavadītos gadus Valentīns atceras labprāt, jo tā bijusi izdevība iepazīt dažādus cilvēkus un situācijas. Tās devušas idejas jaunām karikatūrām.
Talantu pamana skolā
Valentīns dzimis un audzis Līgo pagastā, bet mācījies Cesvaines internātskolā, kur viņa klases audzinātājs bijis zīmēšanas skolotājs. Viņš bijis pirmais, kas pamanījis zēna talantu un ieteicis zīmēt karikatūras skolas sienasavīzei. Tolaik Valentīns mācījies 5.klasē. Skolasbiedri ar nepacietību gaidījuši kārtējo sienasavīzes numuru. Karikatūrās daudzi pazinuši sevi.
Nopietnāk karikatūru zīmēšanai Valentīns pievērsies, dienot padomju armijā, kur piedalījies kaujas lapiņu veidošanā. Pēc armijas zīmēšanā sekojis pārtraukums. Valentīns to salīdzina ar atspēriena soli, kas ļāvis vaļu jaunām tēmām. Idejas radušās cita pēc citas. Gūstot skatāmu atainojumu, tās mudinājušas karikatūru autoru neturēt sveci zem pūra.
“Meklēju publicēšanās iespējas. Uzzināju, ka ir tāds žurnāls “Bums”, tam nosūtīju vairākas karikatūras. Diemžēl paspēja ievietot tikai četras, jo izdevums drīz bankrotēja. Tikpat ātri, kā sākusies, mana publicēšanās beidzās. Arī finansisti uzklupa, apgalvojot, ka esmu saņēmis lielu honorāru. Nesaņēmu gandrīz neko. Vismaz ne tik daudz, lai tam veltītu apjomīgu dokumentu kaudzi. Toreiz nolēmu, ka vairāk nezīmēšu, bet atkal turpināju to darīt,” atceras Valentīns. Būdams kaislīgs mednieks, viņš dažus zīmējumus aizsūtījis žurnālam “MMD” un Lubānas avīzei.
Vajadzīgs laiks
Karikatūras Valentīns veido grafikas tehnikā, kas prasa laiku, pacietību un ir darbietilpīga. “Ar tēmām, par ko varētu zīmēt, man ir pilna galva. Arī zīmēšanas process, kurā izmantoju zīmuli, lai vieglāk būtu kaut ko izlabot, ir ātrs. Tad visu punktēju. Agrāk punktēšanai izmantoju tikai zīmuli, bet tagad iespējams iegādāties dažādu krāsu pildspalvas, tāpēc zīmējums ir krāsains. Lai karikatūra būtu pilnībā gatava, ar nelieliem pārtraukumiem tam ir vajadzīga visa diena.” Valentīns rāda vienu no karikatūrām. Tajā kariķēts Krievijas politiķis Vladimirs Žirinovskis. Sākotnēji viņš zīmējuma varoni iecerējis ar cepuri galvā, bet punktējot izplūdusi pildspalva, tā V.Žirinovskis ticis pie izspūrušiem matiem. Vienīgais, ko Valentīns nekariķē, ir darbabiedri. Vakaros un brīvajā laikā viņš labprāt skatās televīzijas pārraides. Neesot ilgi jāgaida, kad redzētais iztēlē piedzimst jaunas karikatūras veidā.
Zīmējumi topot galvenokārt dienā. Vakaros Valentīns izceļot un akcentējot atsevišķas zīmējuma detaļas. “Esmu pārliecinājies, ka rīta pusē spēju paveikt vairāk. Pēcpusdienā nogurstu. Ja zīmētu katru dienu, šīs atšķirības nejustu, ja reizi mēnesī – viss ir citādāk.”
Patīk melnais humors
Karikatūristam vislabāk patīkot melnais humors, bet šobrīd tam viņš veltot maz uzmanības. Izrādās, ka ne visi cilvēki to saprot, arī nelabprāt pieņem, bet Valentīns uzskata, ka karikatūrā tā iespējams skarbi, bet precīzi paust patiesību. Autoram bijusi iespēja vērot, kā cilvēki uztver karikatūru. Vieni smējušies, vēderu turēdami, citi – drūmi klusējuši. Valentīns domā, ka dzīvē viss radīts tā, lai būtu līdzsvarā. Viņš uzskata, ka labāk vai sliktāk uzzīmēt var katrs, bet, lai teiktu, ka karikatūra tiešām izdevusies, jādomā citādāk, ikdienišķais ir jāredz dziļāk un neparastāk.
Karikatūru autors pārliecinājies, ka pietrūkst zināšanu kompozīcijā un proporciju noteikšanā, kas ir būtiska, zīmējot cilvēkus. Tāpēc Valentīns nolēmis mācīties pie zīmēšanas un gleznošanas meistariem. “Par to biju vienojies ar kādu rīdzinieku, bet no tā atteicos, jo dzīvoju tālu no Rīgas. Uzzināju, ka Madonas rajona Liezērē ir cilvēks, pie kura es varētu pilnveidot zināšanas.”
Valentīns ne tikai zīmē karikatūras, bet labprāt arī glezno. Tiesa, šobrīd gleznošanai atliekot maz laika. Arī eļļas krāsas maksājot pārāk dārgi. Gleznās skatāmas dabas ainavas, kas Valentīnam ir īpaši tuvas. Līdz šim viņa darbi nav bijuši skatāmi izstādē. “Nekad par to neesmu domājis, jo zīmēju savam priekam,” saka Valentīns.
