Kopš 1.maija Gulbenē darbojas jauna, atraktīva, dinamiska un profesionāla jaunatnes lietu koordinatore Ieva Garjāne.
Kopš 1.maija Gulbenē darbojas jauna, atraktīva, dinamiska un profesionāla jaunatnes lietu koordinatore Ieva Garjāne.
Aicināju viņu uz sarunu, lai iepazīstinātu ar viņu gulbeniešus un uzzinātu, kāds ir viņas skatījums un plāni par jaunatnes lietām Gulbenē.
– Pastāsti, kāda tu esi?
– Esmu vienkāršs cilvēks, kuram ir savi plusi un mīnusi. Uzskatu, ka man padodas runāšana. Man uzticas cilvēki, un es cenšos šo uzticību nelauzt. Ja cilvēks atklājas, man ļoti svarīgi ir to neizpaust. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka man piemīt veselīga humora izjūta. Es varu pasmieties par sevi un lietām, kuras neiet, kā man krīt un gāžas. Es ieskrienu stenderēs, apgāžu krēslus, man bieži izlīst kafija, bet es nepārdzīvoju, ātri saslauku un uztaisu otru kafiju. Negatīvas lietas? Nezinu, vai tas ir slikti, bet mana vājība ir dažādi nieciņi, krāsainas lietas, aksesuāri. Es ieeju veikalā, ieraugu kādu rokassprādzi, un man to vajadzēs nopirkt. Es varu atteikties no ekskluzīvām lietām, bet mazumiņi veido manu dzīvi krāsaināku.
– Pastāsti par savu darba pieredzi!
– Mans pirmais darbs bija saistīts ar jauniešiem, jaunatnes politiku, jauniešu dzīves kvalitātes uzlabošanu. Strādāju Līvānos kā jaunatnes lietu konsultante. Darbojos un vadīju dažādas nodarbības bērniem un jauniešiem par sociālām un veselības tēmām, piemēram, par reproduktīvo veselību. Kad es sāku strādāt, man bija 19 gadu. Atceros, ka pirmos darbus darīju ar milzu degsmi. Jaunatnes maksimālisma dēļ piešķīru lietām ļoti lielu nozīmi. Arī tagad nozīme nav zudusi, bet ar laiku esmu sapratusi, ka tas ir process. Ja es nebūtu strādājusi ar jauniešiem, es nebūtu tāda, kāda esmu. Jebkura lieta, process, cilvēks, ar kuriem sastopamies, maina mūs. Vēlāk man piedāvāja mainīt darbavietu – darboties privātā biznesā – pielietot savas komunikācijas spējas. Pelnīt naudu. Pamēģināju, 2 mēnešus strādāju, cik spēju, un tad sapratu, ka gribu jauniešu darbu atpakaļ, gribu strādāt jomā, kurā no manis ir lielāka atdeve. Es pati esmu jauniete, un tas man palīdz izprast jauniešu lietas, jo pašai tās vēl ir aktuālas. Katram ir sava vieta, un šobrīd es jūtu, ka jauniešu darbs ir manējā. Tad es uzzināju, ka Gulbenē ir labs piedāvājums – tiek meklēts jaunatnes lietu koordinators. Gulbenes vide man nebija sveša, jo jauniešu iniciatīvas atbalsta centram “Sava kabata”, kurā esmu priekšsēdētāja, saskaņā ar projektu jau bija izveidojusies sadarbība ar jauniešu klubu “Dēms” un Gulbenes rajona padomi.
– Cik grūti tev bija izdarīt lēmumu un atnākt dzīvot uz Gulbeni?
– Es nebaidos mainīt vidi, man nesagādā problēmas tajā iejusties. Protams, ir jāpielāgojas videi un situācijai, es nevaru gaidīt, kad pārējie pielāgosies, tas jādara ir man. Domāju, ka man arī patīk pielāgošanās process. Varbūt esmu tas cilvēks, kuram šad tad vajag mainīt vidi. Bet tas nenozīmē, ka grasos to darīt regulāri, tagad gadiņu pastrādāšu Gulbenē un tad došos prom. Nē, esmu noskaņojusies atrast savu vietu un iekārtoties uz palikšanu.
– Kad tu pirmoreiz iepazinies ar Gulbeni, kāds bija tavs pirmais iespaids?
– Pirmo reizi Gulbenē biju, kad jauniešu organizācija “Sava kabata” no Līvāniem realizēja starptautisku projektu jauniešu darbinieku apmācības. Projektu realizējām Stāmerienā. Tad es arī iepazinos ar Gulbenes vidi, pamazām attīstījās kontakti un sadarbība. Zinu, ka gulbeniešiem ir teiciens, ka Gulbene ir purvs un šeit nekas nenotiek, bet man tā nekad nav licies. Man Gulbene liekas kā maza mīļa vietiņa ar patīkamu, siltu auru. Te viss ir kompakti, savukārt Līvāni ir viena gara desa uz lielās maģistrāles, arī mazpilsēta, bet Gulbenē tomēr ir citādāk. Pilsēta ir tā kā nomaļus, kā maza atsevišķa valsts. Arī cilvēki, ar kuriem līdz šim esmu kontaktējusies, bijuši silti un atvērti. Protams, ir cilvēki, kuri saka, ka padzīvošu ilgāk un uzzināšu, kādi ir gulbenieši. Bet man liekas, ka tas ir normāli – jebkurā vidē ir savas ambīcijas, intrigas un noteikumi. Tā ir kā sabiedrības norma – savā valstī veidot kaut kādus likumus.
– Kad atnāci uz Gulbeni, ko tu sagaidīji gan kā jaunatnes darbiniece, gan kā cilvēks?
– Ņemot vērā, ka jauniešu lietas šeit tikai sāk attīstīties, es saskatu lielas izaugsmes iespējas. Arī personīgi cilvēks mainās un attīstās katru dienu. Es jūtu, ka man uzticas, un tas ir ļoti svarīgi, ka manī klausās un novērtē manas zināšanas. Man ir vēlēšanās ieaugt vidē un ar laiku varbūt kļūt par savējo, jo tas nenotiek uzreiz.
– Kāda, tavuprāt, ir jauniešu vieta Gulbene?
– Šeit ir ļoti daudz spēcīgu un aktīvu jauniešu, kuri ir panākuši to procesu, kurš šobrīd notiek. Nebūtu šo jauniešu un līderu, kas viņus koordinē, nebūtu jauniešu lietu koordinatora un nākotnē jauniešu iniciatīvu centra. Lieli nopelni gan jauniešu klubam “Dēms”, gan reģionālajai koordinatorei Anitai Birzniecei. Gulbenē sāk veidoties jauniešu nozīmība, viņus vairs neuztver kā problēmu, bet gan kā iespēju. Arī pašvaldība skatās uz jauniešiem ar lielāku respektu, jo redz, ka no viņiem var arī kaut ko sagaidīt. Jauniešiem dod iespēju veidot savu vidi. Būtiski ir šo procesu turpināt. Priecē, ka ir jaunieši, kuri vēlas darīt, nevis tikai saņemt. Manuprāt, ir jāmēģina ne tikai jaunieši, bet visa sabiedrība radināt domāt, ka viņi var darboties.
– Tu esi daudz ceļojusi un redzējusi, kā notiek darbs ar jaunatni Eiropā. Vai tas atšķiras no procesiem Latvijā, Gulbenē?
– Nevar nošķirt Latviju un Eiropu kā divas dažādas lietas. Katrai valstij ir sava jaunatnes politika. Protams, atšķirības ir. Esmu bijusi Grieķijā, un tur ir pavisam citādāk nekā Vācijā vai Latvijā, tāpēc nevaru teikt, ka mēs tagad darīsim kā citur, jo vide un labklājības līmenis atšķiras. Nevar nokopēt sistēmu. Ir ļoti interesanti paskatīties, kā lietas notiek citur, piemēram, jauniešu centra darbība. Nīderlandē centrs ir nodrošināts ar visiem nepieciešamajiem resursiem, salīdzinājumā Grieķijā un Slovēnijā jaunieši kaut ko paši dara un viņiem nav pārliecības, ka viņi varētu dabūt jebkādu atbalstu no pašvaldībām. Ceļojot esmu sapratusi, ka latviešu jaunieši ir elastīgāki. Viņi vienmēr atradīs iespēju, kā sevi pasniegt, kur atrast vajadzīgos resursus. Cilvēks, kuram ir pieejami visi resursi, pie tā pierod, savukārt, kuram to nav, vienmēr kaut ko izdomās. Latviešu jaunieši izceļas ar to, ka nemet plinti krūmos. Vēl ir viena atšķirība. Latvijā jaunatnes darbinieki, līderi pārsvarā vēl ir jaunieši, savukārt Eiropā tie ir pieauguši cilvēki ar vairākiem diplomiem.
– Vai ir kāda konkrēta lieta, kuru tu kādreiz gribētu realizēt Latvijā?
– Es pielietoju metodes, kuras izmanto jauniešu darbinieki citās valstīs. Kad braucu mājās, man ir pierakstītas konkrētas spēles, aktivitātes, sabiedrisko attiecību metodes. Ir piemērs, kas man pašai ļoti patīk. To es kādreiz gribētu realizēt. Maltā kāda sabiedrisko attiecību speciāliste mums stāstīja, kā popularizēt jauniešu lietas un kā piesaistīt jauniešus organizācijai. Man ļoti patika šāda pieeja – jaunieši, kas darbojas centrā, iet uz lielveikalu, viņiem ir vienošanās ar veikala vadītāju, ka viņi tur būs. Jaunieši stāv veikalā pie kasēm savas organizācijas krekliņos, saliek cilvēkiem maisiņos pirkumu. Neko nerunājot, neuzbāžoties un netraucējot cilvēkiem. Veikala apmeklētāji jūtas pārsteigti un noteikti atcerēsies organizāciju.
– Kā, tavuprāt, jaunietim būtu jājūtas pilsētā?
– Jaunietim ir jājūtas nozīmīgam un piederīgam, lai nav sajūtas, ka no viņa par daudz prasa. Jaunietim jāsajūt, ka viņš šeit iederas. Ir jābūt lietām, kas veido saikni starp jaunieti un pilsētu. Tās var būt interešu izglītība, hobijs vai darbošanās kādā organizācijā. Pilsētai tā ir vairāk jāattīsta, lai aizvien vairāk jauniešu atgrieztos pilsētā.
– Kā Gulbenē varētu veidot šo saikni?
– Ko parasti saka jaunieši? Mums te pilsētā nav ko darīt, “U2” nebrauc, boulinga zāles nav, baseina nav… Tās ir muļķības! Ideju ir tiešām daudz, jautājums ir tikai, vai jauniešiem tas ir vajadzīgs? Protams, ka ir vajadzīga vieta, kur jaunieši var iet un darboties. Ar augustu būs jauniešu iniciatīvas centrs. Tur būs vide, kur jaunietis varēs meklēt vismaz sākumu savai saiknei ar pilsētu. Pilsētā ir jaunieši, kuriem patīk muzicēt vai dejot hiphopu, ir jārod iespēja piedāvāt viņiem vietu, kur mēģināt, lai viņiem pašiem nav jāmeklē telpas. Protams, ir vajadzīgi pasākumi. Bet tie ir tādi vienreizēji uzplaiksnījumi, kuri tikai nevar veidot piederības sajūtu. Tiem jābūt sistemātiskiem, periodiskiem procesiem, kuros jaunieši var sevi atrast un pierādīt.
– Kā tu redzi savu darbību Gulbenē?
– Tagad pilsētā ir jaunatnes lietu koordinatore, bet nevajag domāt, ka par visu būs atbildīgs viens cilvēks, kurš rakstīs projektus, taisīs pasākumus. Tā nebūs. Manuprāt, jaunatnes lietu koordinators ir zobratiņš, kurš palīdz darbināt sistēmu. Uzskatu, ka mans svarīgākais uzdevums ir veidot sadarbību starp visām iesaistītām pusēm. Var katrs kaut ko darīt savā stūri un domāt, ka mēs veidojam pilsētas jauniešu dzīvi, bet savā starpā šīs puses nemaz nesazinās, dažreiz pat konkurē. Ir bēdīgi, kad katrs plēš palagu uz savu pusi un rezultātā ieguvēji ir tikai daži. Ir jādomā par sadarbības modeli, jaunatnes stratēģiju, procesu gaitu un attīstību. Nevar gaidīt, kad uzreiz viss aizies lielos apgriezienos, grandiozi projekti un pasākumi, tā ir vīzija, uz kuru tiekties.
– Tu minēji iesaistītās puses, kuras tās ir?
– Sākot jau ar pašvaldības darbiniekiem. Arī visas formālās izglītības iestādes, kurās ir šie jaunieši, lai gan tikai līdz 18 gadiem. Sabiedriskās organizācijas, šobrīd tas ir tikai jauniešu klubs ” Dēms”, kurš ir aktīvs, bet es domāju ar laiku būs arī citas jauniešu organizācijas. Paši jaunieši, kas ir vissvarīgākā sadarbības vienība. Arī jaunieši, vecāki par 18 gadiem, varbūt viņi šobrīd studē, bet viņi ir tie, kuriem vajadzētu atgriezties Gulbenē un veidot tās nākotni. Arī vecāki, kuri ir jauniešiem tuvi stāvošas personas.
– Ko tu novēlētu Gulbenes jaunietim?
– Acis un ausis vaļā! Kā jaunatnes lietu darbiniece es negribētu, ka jaunieši domā “Tur sēž viens darbinieks, un mums tagad ir tikai jāgaida.” Nē, tā nebūs! Tiklīdz ir kāda ideja, problēmas, kas bremzē lietu virzību, es varu palīdzēt. Ikviens no jums ir daļiņa no lielās sistēmas, ikviena jūsu ideja ir svarīga. Jums ir iespēja aktivizēties un darboties!
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Ieva Garjāne.
Vecums: 25.
Mācījusies: Latvijas Lauksaimniecības universitātē Ekonomikas fakultātē; Ekonomikas un kultūras augstskolā kultūras menedžmentu.
Strādā: Gulbenes pilsētas domes jaunatnes lietu koordinatore.
