“No lāča baidīties nevajadzētu,” “Dzirkstelei” uzsver Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš, kurš tieši šobrīd veic Latvijas Vides aizsardzības fonda budžeta apakšprogrammas “Vides aizsardzības projekti” finansētu pētniecisku projektu par brūnā lāča (Ursus arctos) aizsardzības plāna atjaunošanu. Pagājušajā nedēļā viņš kopā ar vairākiem speciālistiem komisijas sastāvā apmeklēja nesen izpostītās bišu dravas Lejasciemā un Zeltiņos.
“Postījumi dravām tiešām bija iespaidīgi, taču, ņemot vērā, ka dravas atrodas meža malā un daža pat tālu no mājām, lācim liekas, ka galds uzklāts tieši viņam, un grūti paiet garām šādiem kārumiem. Kas attiecas uz bīstamību cilvēkam, tad panākt, lai viņš nebaidītos no lāča, būs ļoti grūti. Nezinu, kā būtu man pašam, ja mēs ar lāci sastaptos aci pret aci, taču to es noteikti uzskatītu par lielu veiksmi, jo līdz šim esmu redzējis tikai pēdas un to darbības sekas. Un jāteic, ka šīs darbības sekas ir būtiski pieaugušas tieši šogad. Ja lāču darbi un nedarbi kopš septiņdesmitajiem gadiem ir novēroti vienādā līmenī, tad šis gads tiešām ir bijis ražens. Taču tas nenozīmē, ka lāču skaits strauji pieaug un palielinās bīstamība. Pieredze rāda, ka Eiropā lāči cilvēkiem nav uzbrukuši. Viņi no cilvēka baidās, un viens no iemesliem ir tas, ka, izņemot Latviju, apkārtējās valstīs viņus tomēr nedaudz medī. Lācis ir ilgdzīvotājs, mātes bērnus apmāca vismaz divus gadus, un lāčiem tiek nodota pieredze – baidīties no cilvēka. Cita lieta, ka šis dzīvnieks ir liels un varens un tās bailes nemaz tā neizrāda. Pat gadījumos, kad lāču māte aizstāv mazos lācēnus, viņa it kā skrien virsū, taču nevajag uztvert to kā agresivitāti. Tas ir atbaidīšanas manevrs, kurš imitē uzbrukumu, taču lācis nekad neuzbrūk un uzbrukumi ārpus medībām nav notikuši. Mednieki jau paši apzinās, ar ko riskē, jo ievainots lācis ir ļoti bīstams. Taču Latvijā lāču medības šobrīd nenotiek, tāpēc arī par to uztraukties nevajadzētu. Tika uzskatīts, ka Latvijā vienlaikus uzturas apmēram 10 lāči, taču šobrīd to skaits varētu svārstīties no 20 līdz pat 50 īpatņiem. Tomēr tas nenozīmē, ka viņi uzturas te patstāvīgi un rada apdraudējumu sabiedrībai,” saka J.Ozoliņš.
Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģiona dabas aizsardzības daļas vadītāja Ilze Strauta, kura organizēja komisijas darbu postījumu novērtēšanā, stāsta, ka komisijas sastāvā bija Dabas aizsardzības, “Valsts meža dienesta”, Pārtikas un veterinārā dienesta un Lauku atbalsta dienesta darbinieki, kā arī viens neatkarīgais eksperts. Oficiāls iesniegums par dravai nodarītajiem zaudējumiem saņemts vienīgi no lejasciemieša Gunāra Lapkaša, kura dravu pagājušajā nedēļā arī apsekoja minētā komisija. Par kompensācijas piešķiršanu tiek lemts gadījumos, ja zaudējumu summa pārsniedz 380 eiro. “Tā kā šoreiz summa bija mazāka, tad jautājums par kompensāciju netiks izskatīts. Pagaidām tiek vākta tikai informācija par šādiem gadījumiem, jo dabas pārvalde šo funkciju uzsāka veikt samērā nesen – tikai kopš pagājušā gada. Taču šie dati tiek ņemti vērā statistikai, lai vēlāk varētu tos izmantot noteikumu grozījumu iesniegšanai Ministru kabinetā. Pēc datu apkopošanas tiks pieņemts lēmums par to, kas un kādā virzienā ir jāmaina, lai biteniekiem tiktu sniegts pamatots atbalsts,” skaidro Ilze Strauta.
