Droši vien rajonā nav cilvēka, kurš nezinātu, kas ir Voldemārs Mezītis.
Droši vien rajonā nav cilvēka, kurš nezinātu, kas ir Voldemārs Mezītis. Pedagogi viņu pazīst kā azartisku darba kolēģi, skolēni – kā prasīgu sporta skolotāju, bet sportisti kā bīstamu sāncensi. Jau pamatskolas laikā Voldemārs apjautis, ka dzīvi saistīs ar sportu un, būdams viens no 12 bērniem ģimenē, priecājies, ka arī brāļi un māsas no sportiskām aktivitātēm neizvairās.
“Dzīvojām Daukstu pagastā. Netālu no mājas atradās kolhoza ferma. Uz tās bēniņiem bija ierīkots uzbraucamais ceļš pa kuru veda sienu un salmus, ko ziemā izbarot lopiem. Tas mums bija augstākais, tuvākais un labākais kalns. Kas bija pie rokas, ar to vizinājāmies. Viens slidinājās ar ragaviņām, otrs ar plēvēm, trešais ar slēpēm. Bijām liela ģimene un visam naudas nepietika, tāpēc slēpes gatavojām paši. Galvenais bija sameklēt piemērotu uz pusēm pāršķeltu koka līksti. Nogludinājām tās apakšu un piestiprinājām gumijas, lai slēpes turētos pie zābakiem. Arī nūjas bija pašu darinājums. Tām apakšā iesitām naglu un – gatavs. Ja arī salūza, nevajadzēja daudz bēdāt, bet darināt jaunas,” atceras Voldemārs. Daukstes pamatskolā viņš klasē bijis viens puisis, tāpēc skolotāja sameklējusi meiteni un Voldemāram koncertos pārī ar viņu vajadzējis uzstāties. “Man patika dejot. To es neuzskatīju par netīkamu nodarbi ne tolaik, ne šodien,” saka Voldemārs un pasākumos, atskanot mūzikai, ir viens no pirmajiem, kas aicina sievu Anitu uz deju.
Daukstu pamatskolas sportisko godu Voldemāram vajadzējis aizstāvēt arī rajona sacensībās, kurās tik tikko spējis izturēt slēpošanas distanci līdz galam, jo nebijis sportiskās pieredzes, lai pareizi sadalītu fizisko izturību un pareizi elpotu. “Uzreiz uzņēmu ātru tempu un tikai ar pūlēm izturēju līdz galam. Tās bija mocības, nevis sacensības. Laikam biju sevi pārvērtējis,” šodien ar smaidu atceras sportists un piebilst, ka ir ne tikai labs slēpotājs, bet arī krosa skrējējs.
Izaugsme sākās Ozolkalnā
Voldemāram, beidzot Daukstu pamatskolas sesto klasi. vecāki pārcēlās uz dzīvi Beļavas pagasta Ozolkalnā, kur par viņa sporta skolotāju kļuva Jānis Ančs. “Te viss bija citādāk. Lielākas sportiskās izaugsmes iespējas. Sacensībās sāku gūt godalgotas vietas. Nopietnākais pretinieks man bija Imants Rasa. Pirmo skolas gados gūto uzvaru neatminos, jo tam laikam nepievērsu tādu uzmanību, kā šodien skolēni ar kuriem strādāju. Viņi rūpīgi glabā goda rakstus, sacensībās izcīnītos kausus un balvas. Viņi ir gatavi cīnīties par katru sekundes simtdaļu, ja tā pieskaitīta nepareizi,” saka Voldemārs un atkal min Jāni Anču. “Viņš strādāja un arī šodien strādā, dienas nešķirojot. Tā Jānis rosījās jaunībā, tā tagad – Krišjāņa Valdemāra pamatskolā attīstot sportiskos talantus. Taisnība, ka tas, kas strādā no sirds, to dara neatkarīgi no vecuma,” domīgi saka Voldemārs. Varbūt viņš apzinās, bet varbūt ne, ka arī pats tik ļoti līdzinās savam sporta pedagogam, jo mīl savu darbu, mīl Ozolkalna pamatskolas bērnus un līdz ar viņiem priecājas par panākumiem.
Rezultāti bija labāki
“Katram laikam ir savi varoņi. Arī kādreizējos rekordus iespējams labot, tāpēc bieži salīdzinu laiku, ko pavadīju, mācoties Gulbenes vidusskolā, ar šodienu. Lai gūtu uzvaru, tagad pietiek ar mazāku rezultātu nekā agrāk. Tas liecina, ka, iespējams, sportiskais līmenis ir zemāks. Protams arī skolas sporta laukums un pilsētas stadions tolaik bija labāki,” prāto Voldemārs un atceras studiju gadus tagadējā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā.
“Toreiz pirmais noteikums, lai kļūtu par studentu, bija fiziskā sagatavotība. Šodien jaunieši galvenokārt izvēlas noteiktu profesiju, sportam atvēlot blakus statusu, tāpēc arī rezultātiem ir mazāka vērtība,” pārliecinājies Voldemārs. Skolotājs priecājas par audzēkņu sasniegumiem un seko viņu izaugsmei. Dažkārt, runājot ar bērnu vecākiem un jautājot, ar ko jaunieši vēlas saistīt turpmāko dzīvi, daži to nespēj iedomāties bez sporta. “Tomēr es visiem neiesaku kļūt par profesionālu sportistu, jo šis ceļš nav viegls. Tas jāizvēlas tiem, kam patiesi ir laba fiziskā sagatavotība,” uzskata Voldemārs. Studiju laikā viņš pats aktīvi sportojis, četras reizes nedēļā apmeklējot treniņus, lai gan dažkārt galvā rosījušās domas par delverībām. Tomēr labākos rezultātus viņš guvis pēc akadēmijas beigšanas.
Gadījies arī kļūdīties
Ozolkalna pamatskolu Voldemārs vienmēr uzlūkojis par vienīgo un īsto darbavietu. Pašam neizskaidrojamu iemeslu dēļ viņš neilgu laiku strādājis arī Gulbenes sporta skolā par treneri, bet vairāku iemeslu dēļ atgriezies Ozolkalnā. “Biju kļūdījies domādams, ka varu sasniegt kaut ko vairāk, bet sevi pārvērtēju. Katram cilvēkam jābūt tur, kur viņš vislabāk spēj izpausties. Daudz neko neesmu zaudējis, jo, izmantojot Ozolkalna pamatskolas bāzi, trenējas sporta skolas slēpotāji. Esmu pārliecināts, ka, strādājot Gulbenē, jauniešus uz treniņiem man būtu grūtāk organizēt, jo pilsētā pastāv vēl citu sporta veidu izvēles iespējas,” domā pedagogs. Viņš atzīst, ka atgriešanās pēc studijām dzimtajā skolā kā pedagogam, problēmas neradot. Tas esot pat patīkami. Voldemārs domā, ka skolotājam ir jābūt gan stingram, gan taisnīgam. “Domāju, ka esmu prasībās stingrs pedagogs. Bērni jau pieraduši, ka, ja vērīgāk paskatos, tad kaut kas nav kārtībā, tāpēc iztieku bez kulaku vicināšanas un kliegšanas. Varbūt tikai ārēji izskatos pielaidīgs. Nepieļauju, ka var kavēt sporta nodarbību sākumu vai no tām dažādi izvairīties. Audzēkņi bez iepriekšēja atgādinājuma zina, ka, ja ir nokavējušies, izpildāmi 50 pietupieni. Lai nepiedalītos nodarbībās, jābūt objektīvam iemeslam. To es neuzskatu par bērna pazemošanu, bet apziņas un precizitātes ieaudzināšanu, ka sports kavēšanos nepiedod,” saka Voldemārs un atzīst, ka nav problēmu strādāt ne ar zēniem, ne meitenēm. Tiesa, viņas esot apzinīgākas un cītīgākas. Uz treniņiem regulāri ierodas 20 bērni, bet labākos rezultātus uzrādot meitenes.
Sportistu pamana uzreiz
Voldemārs stāsta, ka profesionāli uzreiz varot pateikt, kurš dienās būs labs sportists, kurš ne. “Dažs pirmklasnieks ir kā atspole un gatavs aktīvi iesaistīties visās sportiskajās aktivitātēs. Viņam ir spraigas kustības, viņš ātri skrien un tamlīdzīgi. Var pateikt, kurš būs labs skrējējs, kas augstāk vai tālāk aizlēks. Bet ir bērni, kas, ja vien var, paliek malā. Protams, ne katram ir lemts kļūt par sportistu. Vienam labāk padodas zīmēšana, otram – dziedāšana, tāpēc nekad nesaku, ka visiem jāsasniedz vienādi rezultāti. Par sportistu tomēr laikam ir jāpiedzimst, jo skriešanas ātrumu uztrenēt ir grūti. Arī bumbiņu tālu nekad nemetīs tāds bērns, kam ir gurdena roka,” pārliecinājies Voldemārs.
Viņš uzskata, ka sporta nodarbību skolotājam sevi ir jāpierāda, jo nekas tā neiedarbojas, kā pedagoga piemērs. “Skolēni nekad neattaisnos tādu rīcību, ka es stāvēšu malā un došu komandas, tāpēc krosus skrienu kopā ar visiem, tāpat arī slēpoju. Saprotu, ka, ja dienā pēc kārtas ir četras sporta nodarbību stundas, tad visās vienlīdz aktīvi piedalīties nevaru, tomēr skolotājam ir jābūt piemēram,” saka Voldemārs, nenoliedzot, ka, kļūstot vecākam, aizvien grūtāk esot konkurēt ar jauniešiem.
“Esmu gatavs arī zaudēt. Sportā tas jāprot,” viņš piebilst. Voldemārs ir godīgs un atzīstas, ka šis esot pirmais gads, kad jūtoties nedaudz noguris, tomēr izvēli – dzīvi saistīt ar sportu – viņš nekad neesot nožēlojis un to arī nedarīšot. “Tas ir labi, ja cilvēkam darbs ir arī vaļasprieks,” secina skolotājs un nav vienisprātis ar tiem, kas sporta nodarbības vēlas pārvērst par teorētiskām nodarbībām, jo dzīvojam laikā, kad pārāk maz nodarbojamies ar fiziskām aktivitātēm. “Nekas nav labāks par teorijas apguvi, praktiski darbojoties,” saka pedagogs. Voldemāra pārliecība ir, ka sportu ir ģimenē jāmīl. Tikai tad no tā nevairīsimies, bet sauksim par draugu.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Voldemārs Mezītis.
Dzimšanas vieta: Gulbenes rajona Daukstu pagasts.
Mācījies: Daukstu pamatskolā, Ozolkalna pamatskolā, Gulbenes vidusskolā un Fizkultūras institūtā.
Darbs: šobrīd strādā par fizkultūras skolotāju Ozolkalna pamatskolā.
Ģimene: precējies, sieva Anita, dēls Artūrs mācās Lejasciema vidusskolas 12.klasē, dēls Jānis – Gulbenes ģimnāzijas 10.klasē, meita Ieva – Ozolkalna pamatskolas 5.klasē.
