Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par novembra notikumiem pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz pasauli pilnīgi citā laikmetā.
1937. gada 21. novembrī jaunais diriģents Jevgeņijs Mravinskis diriģēja nežēlastībā kritušā komponista Dmitrija Šostakoviča jauno skaņdarbu. Ļeņingradas filharmonijas lielajā zālē sapulcējušies “literatūras, kultūras un fizkultūras” darbinieki gaidīja komponista atbildi uz paša Staļina izteikto apvainojumu formālismā – vadonis pieprasīja komponistam “tautai saprotamu” mūziku.
Un Piekto simfoniju patiešām saprata visi. Tā stāstīja par reālo sabiedrībā valdošo noskaņu: entuziastu maršs pāriet tēlotas līksmības pilnā dejā, pēc tam nakts pārdomās, kurās arvien spēcīgāk skan baiļu tēma. Trešajā daļā, kur bailes nomaina raudas, tās atskanēja arī zālē. Mūzika izstaroja visus skarošu bēdu sajūtu, turklāt tādu bēdu, kurās katrs paliek vientuļš. Publika aplaudēja, kājās stāvot, ar asarām acīs. Sabiedrība skaņdarbu saprata kā protestu pret masveida represijām. Par pesimismu komponistu nesodīja, viņš pat uz laiku izkļuva no nežēlastības.
Pēc gadiem Šostakovičs par notikušo teica: “Viņi uzlika maskas… Tagad visi saka: “Mēs nezinājām, mēs nesapratām. Mēs ticējām Staļinam. Mūs apmānīja, ak, cik nežēlīgi mūs apmānīja!” Es neparko neticēšu, ka tas, kurš nekā nesaprata, varēja izjust Piekto simfoniju.” Rakstnieks Iļja Ērenburgs par Šostakoviču rakstīja: “Mūzikai ir milzīga priekšrocība: tā var, nepieminot neko, pateikt visu.”
1542. gada 22. novembrī Spānija pieņēma savu koloniju “Jaunos likumus”, kas paredzēja pamatiedzīvotāju aizsardzību un verdzības ierobežošanu: “Pavēlam un norādām, lai nākotnē būtu aizliegts jebkāda iemesla dēļ, vai tas būtu karš vai sods, vai samaksa par kaut ko, pārvērst indiāni par vergu… Tā kā mēs nolēmām, ka nav pieļaujams indiāni pārdot verdzībā, pavēlam, lai tiesas nekavējoties izsauktu puses, kuras darbojušās pret saprātu un tiesībām, un bez aplinkiem izspriestu lietu un verdzībā atdotas personas atlaistu brīvībā. Nosakām arī, lai tiktu izvēlētas personas, kas nodarbosies ar indiāņu lietām, un lai par godīgi veiktu darbu viņi saņemtu atalgojumu no tiesu līdzekļiem.” Kā daudzi skaisti likumi, arī šis praktiski palika tikai uz papīra…
1964. gada 23. novembrī libāņu izcelsmes amerikāņu kardioķirurgs Maikls Elliss Debeiki Hjūstonas (Teksasas štats) Metodistu hospitālī veica pasaulē pirmo sekmīgo aortokoronāro šuntēšanu, apejot aterosklerotiska tromba bloķēto sirds izvadu un tam paralēli iešujot no pacienta kājas vēnas paņemto “tīro” asinsvadu. Debeiki ārstniecības metode ir atzīta par pašu efektīvāko išēmiskās slimības, kas visbiežāk moka cilvēkus gados, ārstēšanai.
Debeiki uzskata par 20. gadsimta izcilāko kardiologu, viņš veicis 60 000 operāciju, tajā skaitā operējis kinozvaigzni Marlēnu Dītrihu, ASV prezidentus Džonu Kenediju, Lindonu Džonsonu, Ričardu Niksonu, Irānas šahu, Jordānijas karali, Vindzoras hercogu un citus augsta ranga pacientus. Operēja līdz 97 gadu vecumam. Mira 2008. gada jūlijā, līdz savai simtajai jubilejai nenodzīvojis divus mēnešus.
1859. gada 24. novembrī iznāca Čārlza Darvina grāmata “Sugu izcelšanās”. Pats autors par darbu pie vienas no būtiskākajām grāmatām dabaszinību vēsturē rakstīja: “1842. gada jūnijā es pirmo reizi nolēmu sagādāt sev baudījumu un ar zīmuli uz 35 lapaspusēm uzmetu ļoti īsu manas teorijas rezumējumu; 1844. gada vasarā es to paplašināju līdz 230 lapaspušu garam aprakstam…”
Vairāk nekā 20 gadu zinātnieks vāca materiālus grāmatai, pētīja putnus, zivis, kukaiņus; pēc Darvina lūguma kolēģi sūtīja viņam dzīvnieku attēlus un aprakstus par to novērojumiem no visas pasaules. Grāmata “Sugu izcelšanās dabīgās izlases ceļā jeb Piemērotāko formu saglabāšanās cīņa par dzīvību” iznāca Londonā 1250 eksemplāru tirāžā un uzreiz kļuva par skandalozu bestselleru. Tālaika zinātnē valdīja pusreliģiozi priekšstati par sugu nemainību visā laikā kopš pasaules radīšanas, un Darvins paredzēja veselu kritikas vilni. “Ak, kungs, kā jūs pārskaitīsities, ja papūlēsities izlasīt manu sacerējumu, cik asinskāri sapņosit par to, kā izcept mani dzīvu!” viņš rakstīja, nosūtot grāmatas eksemplāru vienam no potenciālajiem pretiniekiem. Pat slavenais fiziķis Maikls Faradejs nodēvēja Darvina darbu par “pārāk neortodoksālu”.
1959. gada 25. novembrī Parīzē no aknu vēža mira franču teātra un kino aktieris Žerārs Filips (dzimis 1922. gadā).
Jaunībā viņš sāka studēt medicīnu, lai vēlāk kā ārsts strādātu kolonijās. Tēvam šī iecere nepatika, un Žerārs pievērsās jurisprudences studijām. 1944. gadā, piedaloties kādā labdarības pasākumā uzvestā ludziņā, viņu ievēroja režisors Marks Alegre un piedāvāja nelielu lomu savā filmā. Žerārs turpināja filmēties, un eņģeļa loma filmā “Sodoma un Gomora” jau atnesa zvaigznes statusu.
Īstu pasaules slavu viņam atnesa 1952. gada filma “Fanfans Tulpe” par līksmu puisi, kurš ļaujas pavedinošajai Adelīnai (ar šo lomu Džina Lolobridžida arī ieguva pirmo pasaules slavu) savervēt sevi armijā – viņa Fanfanam zīlē, ka viņš gūs milzīgus panākumus un pat apprecēs karaļa Luija XV meitu. Tālāk viss risinās “gluži kā filmā” – lai gan meitene jaunekli armijā ievilinājusi ar viltu, tur dienot, viņš no laupītāju uzbrukuma paglābj karaļa favorīti marķīzi Pompadūru, sagūsta pretinieku armijas ģenerāli un, protams, iemīlas un apprec Adelīnu, kas negaidot izrādās karaļa ārlaulības meita. Tā ir brīnumjauka, viegla, dēkaina, spārnota parodija par kara bezjēdzību.
Ar savu pāragro nāvi Ž.Filips, jau ieguvis kulta mākslinieka statusu, faktiski kļuva par leģendu. Ar viņa vārdu saistīts nostāsts, kas gan liekas visai šaubīgs – pārāk izklausās pēc anekdotes. Ciemojoties Padomju Savienībā, viņš sapircis sieviešu biksītes, krekliņus un krūšturus un pēc tam Parīzē organizējis izstādi ar devīzi: “Tāda veļa – un tāda dzimstība!”
1965. gada 26. novembrī Francija pēc PSRS un ASV kļuva par trešo valsti pasaulē, kas bija palaidusi orbītā Zemes mākslīgo pavadoni. No Alžīrijā Sahāras tuksneša akmeņainā plakankalnē izveidotā Hammagiras kosmodroma nesējraķete “Diamant 1” pavadoni, kura masa bija 42 kilogrami, uznesa orbītā ap Zemi ar apriņķošanas periodu 107,2 minūtes. Sākumā mākslīgā Zemes pavadoņa nosaukums bija A-1 (Francijas armijas pirmais pavadonis), bet pēc tam to nodēvēja par “Asteriksu” – populārā franču multfilmu, komiksu un komēdiju varoņa vārdā.
Saskaņā ar 1962. gada Eviānas vienošanos, ar kuru Alžīrija ieguva pilnīgu neatkarību, divus mēnešus pēc pirmā pavadoņa starta notika oficiāla Hammagiras slēgšanas ceremonija. No kosmodroma franču zinātnieki paspēja palaist četrus mākslīgos Zemes pavadoņus, pēc tam aparatūra tika demontēta un izvesta uz Franciju.
1888. gada 27. novembrī Maskavas pilsētas valde izsludināja konkursu par labāko “Augšējo tirgus rindu” projektu Sarkanajā laukumā (mūsdienu GUM – “valsts universālveikals”). Bija paredzēts nomainīt nolietojušos veco ēku, kuru šajā vietā būvēja arhitekts Osips Bove 1814.–1815. gadā.
Anonīmajam konkursam, kurā uzvarētājam bija paredzēta visai liela prēmija, tika iesniegti 23 arhitektoniski projekti. Pirmo vietu ieguva bandrole ar uzrakstu “Обыватель” – (“Pilsētas iedzīvotājs”, arī “Mietpilsonis”). Zem šī bezpersoniskā pseidonīma slēpās 39 gadus vecais Maskavā dzimušais Pēterburgas Mākslas akadēmijas arhitektūras profesors Aleksandrs Pomerancevs.
Vecās ēkas nojaukšana un jaunās celtniecība sākās bez kavēšanās, un 1893. gada decembrī Maskavas pašu lielāko tirdzniecības kompleksu daudzo sapulcējušos pilsētas priekšnieku, augstāko aprindu pārstāvju un vienkāršās tautas pūļa klātbūtnē iesvētīja un svinīgi atklāja.
Padomju gados, iebraucot Maskavā, GUM apmeklējums bija gandrīz vai obligāts programmas punkts – vispārēja deficīta apstākļos Maskavu, kā jau galvaspilsētu, tomēr apgādāja labāk, un, ja paveicās, tur varēja atrast kaut ko noderīgu.
