Ziemassvētki ļaužu cienītai un mīlētai aktrisei Veltai Skurstenei vienmēr bijuši vismīļākie svētki. Viņa tos kopā ar ģimeni svētījusi arī tad, kad tas bija aizliegts.
Ziemassvētki ļaužu cienītai un mīlētai aktrisei Veltai Skurstenei vienmēr bijuši vismīļākie svētki. Viņa tos kopā ar ģimeni svētījusi arī tad, kad tas bija aizliegts. Vienmēr degušas svecītes izrotātā eglītē, klusi skanējušas Ziemassvētku dziesmas. Galdā smaržojušas piparkūkas un dzeltenbrūni pīrāgi.
“Ziemassvētki man ir ārkārtīgi mīļi un sirdij tuvi svētki. Pateikšu – kāpēc. Jo laiks pirms tiem ir gaidu pilns. Es zinu, ka pēc Ziemassvētkiem katra diena kļūs garāka un gaišāka. Kopā ar dienām mēs visi iesim pretim saulei. Man Ziemassvētki ir ģimenes svētki, jo tad visi esam kopā. Agrāk, strādājot teātrī, tieši Ziemassvētkos kāds “nejauši” ielika mēģinājumu vai izrādi. Ar nepacietību gaidījām beigas, lai pēc izrādes vai mēģinājuma iespējami ātrāk nokļūtu mājās, aizvērtu logiem aizkarus un izjustu svētku sajūtu,” māksliniece dalās izjūtās.
Laime ir darīt darbu
Viņa nedzīvo no atmiņām par darbu Jaunatnes teātrī, bet katru dienu pieņem ar mīlestību. Velta un viņas draudzenes – bijušās darba kolēģes – saprot, ka viņu laiks tagad pieder citiem. Par teātrī aizvadīto radošo mūžu māksliniece nemēdz žēloties, jo viņai vienmēr bijušas lomas, bijis darbs. Iespējams tāpēc uz jautājumu, kas ir laime, aktrise atbild, ka laime ir darīt darbu, ko mīli.
“Ar mīlestību veikts darbs ir skaists un neatkārtojams. Arī kartupeli var nomizot ar mīlestību. Visu atmetot pa roku galam, arī visa apkārtējā pasaule izstaro nevērīgo attieksmi.” Velta ir pārliecināta, ka tikai tas, kas nāk no sirds, uz sirdi iet. Citādāk domāt viņa neprot. Šī patiesība nav apliecināma vārdos. Tās lieciniece ir katra mākslinieces uzstāšanās publikas priekšā. Viņa ir gandarīta, ka, uzdāvinot cilvēkiem pusstundu prieka, ir palīdzēts uz brīdi aizmirst ikdienu un problēmas.
“Mana auditorija ir klausītāji un skatītāji, sākot no četriem līdz 84 gadiem. Kas gan vēl labāk spēj runāt patiesību kā bērna mute, tāpēc par daudzām lietām izsakos, iejuzdamās kāda zēna lomā. Parasti runāju latviešu klasiķu darbus. Daudzko priekšā pasaka dzīve.” Velta ar lielāko prieku dodas ciemos uz pagastiem, atsaucoties katram uzaicinājumam. Nav jau to ārkārtīgi daudz, tāpēc katra no tām ir kā vērtīga pērle.
“Atmodas laika sākumā cilvēki bija apjukuši. Priecājos, ka viņi no tā atbrīvojušies un apzinās, ko vēlas, ka atkal skan dziesmas un raisās dejas. To pierāda ikviena tikšanās. Svētku dzīvē nekad nevar būt par daudz. Tomēr pats galvenais – cilvēki sākuši lasīt grāmatas, jo tikai tās padara mūs domām un atziņām bagātākus. Kā lauku cilvēki prot klausīties! Kāds starojums nāk no viņiem! Saprotu un sajūtu, ka viņi ir manējie.”
Jutusies kā eņģelis
Aktrise bērnību uzskata par saulainu un mīlestības pilnu dzīves posmu, ko raksturo ganu gaitas un rūpes par visu dzīvo radību. Pirmā luga, ko viņa redzējusi piecu gadu vecumā, bijusi “Ansītis un Grietiņa”. Mazā skatītāja tā bijusi redzētā pārņemta, ka, atnākot mājās, lugu zinājusi no galvas. Pavisam drīz kopā ar māsu un kaimiņu zēnu tā iestudēta no jauna. Veltas vecākā māsa bijusi ragana, viņa pati – Grietiņa, bet režisora pienākumus uzņēmies kaimiņš. “Grietiņas” mamma iedevusi palagus un riņķīšus, lai “priekškaru” varētu atvilkt un vajadzīgajā vietā aizvilkt. Toreiz neviens nevarējis iedomāties, ka Veltai lemts kļūt par aktrisi. Vēl jo vairāk tādēļ, ka skolā Velta līdz ar citiem mācījusies dzejoļus, bet uzstāties publikas priekšā iznācis reti. Viņa atceras, kā Ziemassvētkos baznīcā vajadzējis runāt Paulīnas Bārdas dzejoli. Tajā mazs bērns izlūdzas to, kā viņa māmiņai nav – debesis, jūras plašumu un spožās zvaigznes. Arī to, lai allaž galdā būtu melnā maizīte un sāls, lai Dieva mīlestība sasilda mazā bērna sirsniņu. Toreiz – tālajā Ziemassvētku vakarā – viņa bijusi tik laimīga. Māsas dāvātajā zaļajā kleitiņā ar īsām piedurknēm un lielo pušķi matos jutusies kā eņģelis.
It kā neesot bijis talanta
Teātra fakultātē, kā viena no meistarības ziņā spilgtākajiem reflektantiem, Velta uzņemta vienā kursā ar Antru Liedskalniņu, Dinu Kupli, Gunāru Cilinski un citiem šodien pazīstamiem aktieriem. Tomēr pēc pusgada viņai dzīves piespēlētais pavērsiens bijis nepatīkami negaidīts – atskaitīta it kā talanta trūkuma dēļ. Tikai Velta zina, ka iemesls tam ir gluži cits. Pareizāk būtu sacīt “izsviešana” topošajai aktrisei tolaik bijis drausmīgs pārdzīvojums. Lai to mazinātu, viņa iestājusies feldšeru – vecmāšu skolā, tomēr izrādījies, ka tas nav īstais aicinājums. Pēc tam strādājusi apavu fabrikā. Tur darbojies drāmas pulciņš, ko vadījis Krievu drāmas teātra aktieris. Viņš uzaicinājis tā darbā iesaistīties arī Veltu. Kādā no konkursiem viņa ieguvusi pirmo vietu. Daudzi pēc tam bilduši, ka pašdarbnieces vieta ir nevis fabrikā, bet teātrī. Velta toreiz ne vārda nebildusi, ka izraidīta no Teātra fakultātes. Viņa tolaik un arī šodien ir optimiste, kas pārliecināta, ka cilvēkos vienmēr vairāk ir labā nekā sliktā.
Netēlo, bet izdzīvo lomu
Jaunu dzīves posmu mākslinieces dzīvē iezīmē 1953.
gads. Viņa sāk strādāt radiofonā, jo balss ir kā radīta zēnu lomām. Trīs gadus vēlāk piepildās bērnībā izauklētais sapnis. Velta sāk strādāt Jaunatnes teātrī. Lugā “Sniega karaliene” viņai jāspēlē pirmā – zēna Kaja loma.
Maisam gals ir vaļā. Darbs teātrī, radio, televīzijā, koncerti, tikšanās… Māksliniece bieži vien ir tik nogurusi, ka gurst kājas un no pārpūles sāp galva, bet naktīs viņa mokās ar bezmiegu. Viņa labi zina, ka, aizveroties skatuves smagajam priekškaram, neviens aktieris, atbrīvojies no skatuves tērpa, nespēj uzreiz atbrīvoties arī no tēla. Protams, ja viņš šo lomu nevis tēlo, bet izdzīvo caur sevi.
Režisora Arnolda Liniņa iestudētajā lugā “Tas nav tik vienkārši” Velta atveido galveno varoni Zoju. Iespējams tādēļ, ka tā viņai ir vienīgā meitenes loma, tā uz visu mūžu paliks viena no sirdij tuvākajām. Un kur tad vēl bērnu un pieaugušo mīlētais lācēna Vinnija Pūka draugs ēzelītis
I-ā – I-ā! Arī tas Veltiņai ir mīļš. “Varbut tapeic, ka es viņ spēlej ar lauzt rok un mazak vare platities uz ārpus, bet varbut tapeic, ka rok sape un pašam bi sēv dikt žēl.”
Mākslinieces dzimtā puse ir Talsi, tāpēc ventiņu izloksne viņai padodas īpaši labi. Cilvēkiem tā patīk, jo tai piemīt neizskaidrojama vienreizība un savdabīgs pikantums. Īpaši, kad viņa stāsta par Kristmāti ar kārp uz zod.
Izrādās, ka slēptākajos sirds dziļumos viņa vienmēr gribējusi uz skatuves nospēlēt Edītes Piafas lomu, jo Velta šo tēlu izjutusi fiziski. Vecākās paaudzes cilvēki atceras arī lelli – skursteņslauķi Gustiņu, kas darbojās televīzijā. Tas māksliniecei bijis visjaukākais laiks, jo nekad viņa nav saņēmusi tik daudz vēstuļu no bērniem un viņu vecākiem.
“Tolaik tā bija iespēja bez cenzūras runāt par dzīvi. Kad man uzdāvināja Gustiņu, biju ārkārtīgi laimīga un to glabāju kā lielu dārgumu.”
Svinīgums liek smieties
Māksliniece kādā sarunā atzinusies, ka nespēj novaldīties, redzot kādu rīkojamies pārlieku svinīgi vai traģiski cēli. Tādās reizēs viņai esot tieksme “iespert” kaut ko pa vidu, lai šo cēlo svinīgumu kliedētu. Uz mēles vienmēr esot kāds trāpīgs vārds.
Kādai kolēģei gatavotas 90 gadu dzimšanas dienas svinības. Visi tik nopietni un traģiski sprieduši, kā būtu labāk. Kad režisors prasījis, vai kādam ir jautājumi, Velta augstu pacēlusi roku un visā nopietnībā pavaicājusi, vai paredzētas arī dejas. Ar to pieticis, lai visiem būtu jautri. Tas nenozīmē, ka aktrise ir sabiedrības uzjautrinātāja. Arī viņai sāp aizskarošs vārds un norit pa asarai. Taču asaras ātri vien nomaina smiekli, jo Velta prot dzīvot ar gaišumu sirdī.
Tā tas bijis arī 1989.gadā. Māksliniece, negaidījusi, kad teātra administrācija visiem, kam tolaik līdz pensijai atlicis pavisam nedaudz, priekšā pastums papīra lapu, liekot rakstīt atlūgumu. Viņa administrācijai šo iespēju liegusi, aizejot pati ar augstu paceltu galvu. Iespējams, tā viņa sevi pasargājusi no aizvainojuma sajūtas. Pārtraucot darbu teātrī, Velta cerējusi, ka beidzot iestāsies miers, ka nevajadzēs uztraukties par to, vai viņa dabūs vai nedabūs lomu, ka būs beigusies režisora un direktora lab vai nelabvēlība.
“Tomēr man nebija kur izlikt dvēseli, tāpēc atsaucos katram piedāvājumam, jo tā bija iespēja kaut uz īsu brīdi būt savējo vidū.”
Skatuves māksliniece joprojām klusībā gaida un tic, ka brīnums tomēr notiks, jo gadi neko nav spējuši padarīt viņas skatuves meistarībai. Cilvēkiem, kas aktrisi gaida, viņai vienmēr būs, ko pasacīt.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Velta Skurstene (īstajā vārdā Velta Lāce).
– Dzimusi: 1930.gada 19.decembrī Talsos.
– Darbs teātrī: no 1956. līdz 1958.gadam Leļļu teātra aktrise. No 1958.gada strādāja Jaunatnes teātrī. 1966.gadā piešķirts Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces nosaukums.
– Lomas: 1963.gadā – A.Brigaderes lugā “Sprīdītis” Sprīdītis. 1966.gadā – A.Tolstojs “Buratino piedzīvojumi” – Buratino, 1967.gadā – A.Milns “Vinnijs Pūks un viņa draugi” – ēzelītis Iā – Iā, 1981.gadā – V.Rozovs “Lido dzērves” – Varvara Kapitonova, 1968.gadā – Bokas jaunkundze lugā “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta” un daudzas citas.
– Aktrisi raksturo: lieliska humora izjūta, bagāta tēlu atklāsmes fantāzija un dramatiski apvaldīts pārdzīvojums, spēcīga raksturotāja.
– Novēlējums: Lai miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts!
***
Dēls Juris par māti
– Mamma man iemācīja trīs atziņas. Pirmā – viņa nekad nav mani bīdījusi un virzījusi uz aktieriem, lai arī tādas iespējas bija. Nav mācījusi un bikstījusi, bet gribējusi, lai viss nāk no manis paša. Slavējusi maz, bet par ne tā paveikto lamājusi gan.
Otrā – padomi, kurus viņa man devusi, ļoti noderējuši. Viņa teica, ka vispirms vajag iemācīties runāt pareizi latviski un tikai tad kā aktieris vari mēģināt “pieradināt” kādu izloksni. Visur, katrā darbā jāiemācās pamati. Ja slido, tad pareizi. Tikai tad taisi piruetes.
Trešā – mamma vienmēr manī audzinājusi pastāvību, arī finanšu ziņā. Viņas teorija – nopelni, cik spēj, un tad tērē, cik gribi. Ar tādu attieksmi jutos ieguvis būtisku patstāvību.
(no intervijas www.media.lv)
