Tiešie maksājumi mūsu valsts zemniekiem šobrīd ir viszemākajā līmenī Eiropas Savienībā. Tie nepārsniedz 63 latus par hektāru, kamēr vidēji citās Eiropas Savienības valstīs tie ir 266 eiro jeb 186 lati par hektāru. Lai gan Latvijas lauksaimnieki Eiropas Savienības budžetā 2014. – 2020.gadam iegūs par 50 procentiem jeb par 893 miljoniem latu vairāk, nekā tas ir šobrīd, tomēr nevienlīdzība starp valstīm tiešajos maksājumos joprojām saglabājas. Jaunajā piedāvājumā noteiktais tiešo maksājumu apmērs Latvijai ir 196 eiro jeb 138 lati par hektāru.
Maksājumi garantē attīstību
“Jau pašā sākumā man bija ļoti mazas cerības, ka būs kaut kādi panākumi. Tās nedeva arī Eiropas dalībvalstu budžets 2014. līdz 2020.gadam. Ja mums neizdevās neko panākt pašā sākumā, tad tagad kaut ko atgūt ir bezcerīgi. Šo situāciju izjūt ne tikai zemnieki, bet visa valsts. Manuprāt, dotajā brīdī Zemkopības ministrija maz ko varēja panākt. Ja arī premjers būtu radikālāk iestājies par šiem maksājumiem, tad Eiropa droši vien atrastu citas nianses, kur kaut ko varētu samazināt. Domāju, ka daudz iespēju variēt nebija,” uzskata Stradu pagasta zemnieku saimniecības “Aizpurieši” saimnieks Jānis Lazdiņš. Viņš stāsta, ka tiešie maksājumi ir tā nauda, ko iespējams izmantot saimniecības attīstībai. Īpaši tad, ja ir bijusi labvēlīga situācija labas graudaugu ražas ieguvei. “Tad ir iespējams atjaunot vai arī saremontēt lauksaimniecības tehniku, papildus iegādāties zemi,“ bilst J.Lazdiņš. Kopā ar dēlu viņš apsaimnieko aptuveni 500 hektārus lauksaimniecībā izmantojamās zemes.
Rankas pagasta piemājas saimniecības “Vidussējatas” saimnieki Aija un Valters Eglīši jau vairākus gadus nodarbojas ar aitkopību, ka arī audzē sliekas. Saimniece ir pārliecināta, ka zemniekiem tomēr ir jāturpina cīnīties par vienlīdzību, lai maksājumi tiktu sadalīti visiem puslīdz taisnīgi.
Visu diktē lielās valstis
Stāmerienas pagasta zemnieku saimniecības “Birzupes 2” saimnieks Vilis Kļaviņš, kurš ir starp pirmajiem Breša zemniekiem pagastā, ir pārliecināts, ka, lai kādas protesta akcijas zemnieki rīkotu, nekas nav panākams. “Jau toreiz, kad stājāmies Eiropas Savienībā, neticu, vai toreizējā sasaukuma valdība izlasīja visus līguma punktu apakšpunktus, tikai parakstīja rezolūciju. Jau tad skaidri bija uzrakstīts, ka Baltijas valstīm ir un būs vismazākie tiešie maksājumi, kā arī viss pārējais, tāpēc arī nesenā ugunskuru akcija zemniekiem bija tikai lieka degvielas tērēšana un sevis parādīšana. Briselē neviens mūs tāpat neņēma par pilnu. Vienmēr ir tā, ka īpaši pirms vēlēšanām esam gatavi darīt visu, bet tad, kad radikāli ir jārīkojas, valdība aizbildinās ar Eiropas spiedienu no augšas. Man nekad nav bijis īstas ticības un pārliecības Eiropas Savienībai. Bija laiks, kad ticējām un piedalījāmies tā sauktajā dziesmotajā revolūcijā, bet par ko šodien domā mūsu valdības gudrās galvas? Ir pagājis ilgs laiks, kopš atjaunojām savu neatkarību, bet nekas nav gājis uz augšu,” sašutis V.Kļaviņš. Viņš uzskata, ka krīze valdībai varbūt ir beigusies, bet laukos zemniekiem tā vēršas tikai plašumā. “Esmu dzirdējis izteikumus, ka lauksaimnieku protesta akcijām jābūt asākām, bet mums – zemniekiem – nav laika tajās piedalīties, jo vienalga, līst lietus vai spīd saule, ir jādara ikdienas darbs. Vienā vai otrā jautājumā ir notikusi Briseles piekāpšanās, bet lielvarām mēs – latvieši – ar savu lauksaimniecības produkciju neesam vajadzīgi. Vienlīdzības starp dalībvalstīm nav. Bez ierunām esam pakļauti lielo valstu diktātam,” saka V.Kļaviņš.
Līdzīgi domā arī Galgauskas pagasta kooperatīvās sabiedrības “Kopdarbs” vadītājs Kārlis Matīss, tomēr viņš spriež, ka varbūt pareizāk būtu bijis bloķēt ceļus vai tamlīdzīgi. “Saprotu, ka nevaram iztikt bez lielajām valstīm, tomēr Latvijas zemnieki pilda visas Eiropas direktīvas līdzīgi kā citas valstis, tāpēc jābūt vienlīdzībai. Man nav nācies dzirdēt arī stingru Ministru prezidenta nostāju šajā jautājumā,” saka K.Matīss.
Nespējam konkurēt
“Uzskatu, ka Latvijas lauksaimniekiem vajadzēja nevis cīnīties par tiešo maksājumu palielinājumu, bet par to samazinājumu tām Eiropas Savienības valstīm, kas saņem lielos maksājumus. Jo tas, kas notiek ar šiem maksājumiem, ir mākslīgi uzturēts bizness. Par vienlīdzību tiešajos maksājumos noteikti runāt nevaram, jo ne Latvija, ne Igaunija un Lietuva ar šiem mazajiem maksājumiem neesam spējīgi konkurēt ar lielajām dalībvalstīm. Ja arī pati Eiropa nebūtu nonākusi krīzē, tad vēl būtu cerības kaut ko izcīnīt. Diemžēl šis ir slikts laiks šai cīņai,” domā Rankas pagasta zemnieku saimniecības “Kalnakaļvi” saimnieks Jānis Kļaviņš. Viņš uzsver, ka uz lielo Eiropas tirgu mazā Latvija var pat neskatīties. “Mēs neesam spējīgi savu lauksaimniecības produkciju pārdot par tik zemu cenu kā citas valstis, kurām subsidēšanas noteikumi ir citādāki. Domāju, ka Latvijas lauksaimniekiem nevajag ieslīgt mierā, bet nemitīgi Eiropai par sevi atgādināt, lai tur zina, ka mēs tādi esam un negrasāmies atkāpties,” mudina J.Kļaviņš.
