Uldis Doņuks ir viens no jaunākajiem pagastu pārvalžu vadītājiem vai pat pats jaunākais Gulbenes novadā. Tieši viņš ir pirmais, kam uzticēts vadīt nevis vienu, bet vienlaikus divus pagastus – Līgo un Daukstes. Iespējams, daudzi viņu par to apskauž, daudzi kritizē. Tomēr daudzi arī apsveic par uzdrīkstēšanos. Ko par to visu domā viņš pats?
– Daudzi rausta plecus, kā tiksiet galā, sēžot divos krēslos – Līgo un Daukstu pagastā? Būsiet uz riteņiem?
– Jautājums ir par to, vai es tikšu galā? Abu pagastu pārvaldē jābūt labai darbinieku komandai. Neesmu vēl izrunājies ar visiem Daukstu pagasta pārvaldes darbiniekiem, iestāžu vadītājiem. Vēl tiksimies, lai izrunātos aci pret aci un katrs man vēl pateiktu visu, ko domā.
– Ko domājat par kafijas dzeršanu darbā?
– Es priekšroku dodu tējai. Vai to darīt darbā ir labi vai slikti? Patiesībā arī pie kafijas tases var risināties darba saruna un varbūt tobrīd cilvēki pat kļūst atvērtāki.
– Vai nav tā, ka īstā dzīve ir tur ārā – aiz pagastmājas?
– Jā. Pašvaldība šo dzīvi var vienīgi ietekmēt, rīkojoties atbilstoši savām funkcijām. Katrs cilvēks formulē sevī, ko gaida no pašvaldības. Būtu svarīgi saprast, kur ir pašvaldības atbildība un kur ir katra cilvēka paša izvēle. Mēs neesam visi vienādi. Vēlmes var nesakrist ar iespējām. Bezdarbs ir pats sāpīgākais, kas vien var būt. Pašvaldībai noteikti vajadzētu šo problēmu risināt, ja vēlamies savā novadā noturēt iedzīvotājus. Tas ir jādara, jo jau tā mūsu te kļūst pārāk maz. To jūtam līdz ar katru cilvēku, kas no šejienes aizbrauc.
– No Līgo pagasta arī ir aizbraukuši?
– Jau treknajos laikos bija tādi, kas aizbrauca strādāt uz Rīgu, arī uz ārzemēm – Lielbritāniju un Īriju. Cilvēki izmanto visas iespējas. Un to viņiem neviens nevar liegt, jo mēs taču nevaram vietā piedāvāt neko citu. Aizbraukšanai arī vajag drosmi, jo kā būs, ja tur kaut kas neizdosies? Tur ir vajadzīga nauda. Tomēr tā ir labāka alternatīva – aizbraukt un pēc tam finansiāli palīdzēt saviem tuviniekiem. Daudzi ar to ir apmierināti. Labāk ir, ja projām aizbrauc visa ģimene ar bērniem. Kopā būt vienmēr ir labāk. Taču kāda būs Līgo pagasta nākotne? Kāda būs Latvijas nākotne? Man liekas, ka mēs šo realitāti vēl līdz galam neesam sapratuši. Es simtprocentīgi pazīstu sejā katru Līgo pagasta iedzīvotāju, zinu, kā viņš dzīvo. Man tas nav grūti, jo Līgo pagastā dzīvoju visu mūžu.
– Cik laika vajadzēs, lai tikpat labi iepazītu Daukstu cilvēkus?
– Daukstes, kas ir kaimiņos Līgo pagastam, samērā labi pazīstu. Savulaik, strādādams par zemes ierīkotāju, jau biju iegalvojis māju nosaukumus. Daukstu pagasts ir atšķirīgs, salīdzinot ar Līgo. Stari, piemēram, ir Gulbenes pilsētas turpinājums. Piepilsētas pagastos bieži vien nav skaidrs, vai iedzīvotāji jūtas vairāk pilsētnieki vai tomēr laucinieki. Daukstu pagastā cilvēki dzīvo it kā sadalījušies pa ciemiem. Tur ir arī Krapa un Elstes. Uzskatu, lai attīstītos pagasts, ir vajadzīgi šai vietai lojālie cilvēki, savi patrioti.
– Kā šodien dzīvo cilvēki pagastā? Vai kāds arī cieš badu?
– Pagastā ir pārtikas pakas. Tā ir visātrākā palīdzība, ko varam sniegt. Ir labi, ja cilvēks pats pavaicā, vai varētu saņemt šādu paku. Tomēr vairumā gadījumu pagasta darbinieki ir tie, kas piedāvā pirmie. Ir cilvēki, kam jāpalīdz. Protams, ir jāanalizē, vai šie cilvēki palīdz sev paši. Nelikās agrāk, ka būs jāsastopas ar to, ka kādam laukos nav, ko ēst. Tas bija pats par sevi saprotams: ja dzīvo laukos, tev ir, ko ēst. Taču tagad to nevar apgalvot. Ir mainījies dzīves ritms. Tas ir noticis saistībā ar globalizāciju un pielīdzināšanos Eiropas standartiem. Tas iedragāja sadzīves kultūru, kas bija laukos caur darbu. Kaut kas ir pazudis. Darbs vairs nav tas, kas audzina. Daudzi laucinieki ir atradināti no piemājas saimniecības turēšanas. Prasības piena ražošanai piespiedu kārtā nosēdināja uz viena sola sliņķi un cilvēku, kas tur vienu vai pāris govis. Ir mainījies dzīves ritms laukos. Prasība slaukt piena vadā par vēsturi padarīja piena steķus lauku ceļu malās. Skumji. Cilvēks, kas turēja vienu govi, nopelnīja santīmus, taču tā bija nauda.
– Cilvēkiem laukos vajag reālu naudu. Kur to ņemt, ja nav darba?
– Laukos tie, kam ir sava saimniecība, paēduši ir, taču vajag arī samaksāt par elektrību, par telefonu, par degvielu vai autobusa biļeti. Labi, ja ģimenē ir kāds pensionārs jeb, kā es saku, “starptautiskais valūtas fonds”. Pie pensionāra pārējie iet un aizņemas naudu bez procentiem. Tomēr ir arī apsviedīgie mājražotāji, kas prot pārdot savu pašražoto pienu, sviestu, sieru, gaļu. Es domāju, ka tur var būt izaugsme. Mājražotāji ir konkurētsspējīgi ar cenu un ar kvalitāti. Ir tikai jāatrod savs klientu loks. Tāda sadarbība būs abpusēji izdevīga. Vajag tikai uzņēmību.
– Vai esat optimists, redzat izeju no ekonomiskās krīzes valstī un novadā?
– No sarunvalodas esmu izslēdzis vārdu “krīze”. Nelietoju to. Jo vairāk šo vārdu pieminam, liekas, ka netiekam no tā vaļā. Es nepiesaucu. Vienkārši tāda situācija ir veidojusies. Daudz kas ir atkarīgs no pašiem. Esmu optimists, bet ne jau tāpēc, ka ieņemu savu amatu un man par to maksā algu. Saprotu, ka ekonomika valstī attīstās viļņveidīgi. Vienkāršs piemērs. Pieņemsim, ka uz laiku mēs atteiktos no maizes savā ēdienkartē. Tomēr reiz pienāks diena, kad atkal to lietosim uzturā. Tā notiek! Pienāk diena, kad katrai mājai jāmaina jumts, skurstenis, elektroinstalācija. Pienāk diena, kad cilvēki atkal vēlas vairāk apmeklēt kultūras pasākumus. Ekonomika atkal iekustēsies. Taču, lai tas notiktu, uzņēmējdarbībai ir jāattīstās. Tāpat daudz diskutējam par nodokļu politiku valstī. Iedomāsimies situāciju. Cilvēks slīkst, viņš ir pieķēries kādam sīkam balstam. Tālumā ir plosts. Lai uz tā tiktu, ir līdz turienei jāaizpeld. To var izdarīt, pārvarot bailes. To pašu var sacīt par uzņēmējdarbības vidi. Mēs baidāmies, ka laikā, kamēr “peldēsim” uz mērķi, var kļūt vēl sliktāk. Šis laiks mūs māca. Kaut vai tagad, redzot ekonomikas uzpūšanu ar kredītiem, kurus deva bez šķirošanas un daudzi bezatbildīgi ņēma pretī. Faktiski atbildīgāki ir tie, kas deva. Tagad esam tur, kur esam. Cilvēki jau nav muļķi. Nav tā, ka neapzinātos, kur sākas un kur beidzas viņu vaina un atbildība. Daudziem ne tikai 100, bet pat 5 latu trūkums ir neatrisināma problēma. Taču cilvēki laukos nesteidzas pašvaldībai prasīt pabalstus. Tāpēc svarīgs ir preventīvais darbs. Ir jāredz savi iedzīvotāji, viņu dzīves un tas, vai šie cilvēki iesaistās savu problēmu risināšanā.
– Pagasta pārvaldei jānodarbojas ar psihoterapiju?
– Ir jārisina dialogs. Tam jānotiek vieglā formā. Ir tomēr jāredz, lai cilvēks nenonāk uz kraujas malas. Vajag pamanīt laikus. Tas ir sociālais darbs, kas jāveic.
– Bet ir arī tādi cilvēki, kas paši savas problēmas atrisināt nevar.
– Jā. Esmu sapratis, ka tādiem cilvēkiem ir vajadzīgs viņu dzīves “administrators” – kāds, kas palīdz iziet no finansiāla un dvēseliska bankrota. Būtu labi, ja labajos padomos arī ieklausītos un sekotu tiem. Tad arī ir cerība tikt atpakaļ “uz zaļa zara”, jo ieteikumi ir loģiski un pamatoti. Taču mēdz gadīties, ka kādam šādu “administratoru” vajag visam viņa atlikušajam mūžam. Lūk, piemēram, cilvēks saņēmis visa veida iespējamo finansiālo palīdzību pagastā, taču ir izvairījies no līdzdalības, ir vienkārši simulējis. Kopsummā pagasts viņam ir palīdzējis 600 latu apmērā. 1.decembrī apciemoju šo cilvēku viņa dzīvesvietā, ko ierādījis pagasts, blakus ir dārzs, kur norakta tikai puse kartupeļu. Taču šis pats cilvēks atkal nāk uz pašvaldību jau prasīt nākamo pabalstu. Tas ir labi, ka šis cilvēks vismaz psiholoģiski uztur sevi tonusā, nenogrimst pavisam. Varbūt cilvēks kopš bērnības ir pieradis iet un prasīt un tas ir kļuvis par ieradumu ilgtermiņā.
Un tomēr ir svarīgi, lai katrs cilvēks nāktu un pagasta pārvaldē stāstītu, kā viņam un kaimiņiem klājas, lai nepienāk brīdis, ka kāds atrodas aukstumā un pamests. Ir jāpalīdz laikus. Vissliktākā ir situācija, kad cilvēks nav pastāstījis, ka viņam vajadzīga palīdzība un pagasta pārvaldē par šādu nepieciešamību nav zinājuši. Tā nedrīkstētu būt.
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Uldis Doņuks.
Dzimšanas vieta un laiks: dzimis Līgo pagastā 1972.gada 11.jūlijā.
Izglītība: vidējā speciālā, pēc izglītības ir hidrotehniķis, četrus gadus Vidzemes augstskolā studējis biznesa vadību, bet diplomu nav ieguvis.
Nodarbošanās: strādājis par mērnieku, divus sasaukumus ir bijis Līgo pagasta padomes priekšsēdētājs, kas vienlaikus pagastā veica sociālā darbinieka funkcijas; tagad ir Līgo pagasta pārvaldnieks, kopš 1.janvāra vienlaikus vada arī Daukstu pagasta pārvaldi.
