Ir adventes laiks, kad cilvēki ļaujas iekšējām sarunām paši ar sevi, kā graudus vētī savus padarītos un piemirstos darbus, mācās piedot un aizmirst, mācās mīlēt un saviem sapņiem piešķirt spārnus.
Ir adventes laiks, kad cilvēki ļaujas iekšējām sarunām paši ar sevi, kā graudus vētī savus padarītos un piemirstos darbus, mācās piedot un aizmirst, mācās mīlēt un saviem sapņiem piešķirt spārnus.
Katrs par savām un kopīgām izjūtām dziesmās un dzejā, tiekoties ar cilvēkiem adventes laikā, stāsta arī jaunie Nacionālā teātra aktieri Līga Vītiņa un Gundars Grasbergs.
Viņiem abiem katrs cilvēks šķiet kā brīnums. “Brīnumiem vairāk tic bērni, bet mēs vēlamies, lai arī pieaugušie tiem spētu noticēt, jo tā ir sajūta, ko piedzīvojam vienmēr no jauna,” saka Līga un Gundars. Mākslinieki ikvienam iesaka mīlestību meklēt ne sapņos un solījumos, bet raudzīt pēc spārniem, jo mīlestība cilvēkam piešķir spārnus neatkārtojamam izjūtu lidojumam.
“Nekad nedzeniet debesis projām no savām mājām, jo mājas ir tā cilvēka acīs, kuru mīlam,” saka Līga un Gundars. Tieši tāpēc viņu kopīgi dziedātās dziesmas ir par mīlestību un sirdi, kas ir šīs mīlestības pārpilna, ka līdzinās pūra lādei.
“Patiesībā mēs abi vēl esam jauni gurķi, kam dzīvē daudz kas jāpiedzīvo un jāpārdzīvo, bet vienmēr priecājamies, ja mūs kaut kur kāds gaida ciemos,” saka mākslinieki.
Ziemassvētki ir miers un mājas
Līga Vītiņa stāsta, ka Ziemassvētki viņai asociējas ar klusumu, mieru, ģimeni un mājām.
“Pirms Ziemassvētkiem parasti ir ļoti daudz darba, tāpēc es gaidu Ziemassvētku vakaru, kad it kā beidzot iestājas miers, iespējams sakārtot savas domas un dabūt jaukas dāvanas. Es tās vienmēr pasūtu jau iepriekš, jo tad zinu, ka saņemšu to, ko man visvairāk vajag,” smejas Līga. Viņai patīk, ja arī citkārt dāvina interesantus priekšmetus, kā arī ziedus, patīk, ja atceras draugi.
“Mums ģimenē ir jauka tradīcija, ko vienmēr ievērojam. Visi kopīgi ejam uz baznīcu, tad sēžamies pie svētku mielasta galda. Godīgi sakot, jaunais gads man nozīmē daudz mazāk, jo to cenšamies sagaidīt kopā ar draugiem. Par dvēseles svētkiem uzskatu Ziemassvētkus,” piebilst Līga. Viņa neslēpj prieku, ka pēc vairākiem gadiem šie būs pirmie Ziemassvētki, kas būs salīdzinoši brīvāki, jo Līga nepiedalīsies tradicionālajā Ziemassvētku koncertā, kas notiek Nacionālajā teātrī. “Šogad pilnībā visu veltīšu pati sev un savai ģimenei, jo man ir svarīga mājas sajūta un tas, ka esmu tajās gaidīta.” Skatītāji līdz gada beigām Līgu vēl varēs skatīt izrādē “Karalis Līrs”, kur viņa ir Reganas lomā, kā arī lugā “Minhauzena precības”.
Gundars piebilst, ka viņam gada izskaņā būs salīdzinoši daudz darba teātrī, jo mākslinieks piedalīsies Ziemassvētku koncertā.
“Būtībā līdz šim Ziemassvētki man neko daudz nenozīmēja, bet tagad sāku domāt, ka man dēlam, kuram tikai seši mēneši, ir jāparāda, kas ir Ziemassvētki, tāpēc nāksies sarūpēt mājās eglīti, radīt noskaņu,” prāto Gundars.
Abi no viena kursa
“Mēs ar Līgu esam kursabiedri. Abi mācījāmies Latvijas Kultūras akadēmijas Liepājas teātrim paredzētajā aktieru kursā, bet pēc studiju beigšanas tā arī strādāt uz Liepāju neaizgājām. Jau studiju laikā, kad tika iestudēts kāds skatuves darbs, kur vajadzēja dziedāt, vienmēr gadījāmies kopā. Uzskatu, ka Līga ļoti skaisti dzied,” vērtē Gundars.
Viņš smejas, ka abus laikam saistot mūzikai raksturīgās strāvas, kā arī tas, ka Līgas dzimtā pilsēta ir Saldus, bet Gundars lielāko daļu bērnības pavadījis Saldū pie vecmāmiņas.
“Esmu jelgavnieks, tāpēc sevi uzskatu par īstu zemgalieti. Vienmēr lepojos, ka Jelgava ir mana pilsēta, jo no tās nāk kolosāli cilvēki, piemēram, grupas “Prāta vētra” puiši, aktieri Andris Keišs, Artūrs Skrastiņš un daudzi citi ārkārtīgi radoši ļaudis. Uzskatu, ka Jelgava ir pavisam parasta, padomju laikā veidojusies pilsēta, kurā maz kas liecina par māksliniecisko auru, iespējams, tāpēc cilvēki arī tiecas projām no tās.” Gundars stāsta, ka savulaik mācījies kontrabasa spēli Jelgavas Mūzikas koledžas stīgu nodaļā un pat nedomājis sapīties ar skatuves mākslu. “Viss notika nejauši. Dzīvē jau viss balstās uz nejaušībām, paklausoties stāstus, kāpēc viens vai otrs kolēģis kļuvis par aktieri, izrādās, tā nejauši ir sanācis.” Gundars nenoliedz, ka ar nejaušības izdarīto dzīves korekciju ir apmierināts.
Izrādās, ka arī Līgai profesijas izvēle bijusi nejaušība, jo bērnībā viņa pat nesapņojusi, ka varētu būt aktrise. Izaugusi mediķu ģimenē, kurā bez viņas ir vecāka māsa un jaunāks brālis, Līga pēc vidusskolas beigšanas grasījusies stāties juristos, jo meitenei vienmēr patikuši gudri cilvēki, paticis argumentēti pierādīt savu viedokli. Tikai nejaušības dēļ aizgājusi līdzi draudzenei uz Kultūras akadēmiju un iestājusies aktieros. Tagad no ieaudzinātās pārliecības, ka visu vajag darīt ar prātu, viņai aktiermākslas pedagogi likuši ļauties emocijām. Sākotnēji Līgai neatlicis laika pārdomāt savu attieksmi pret izvēlēto profesiju, bet tad aktrise sapratusi, ka tā viņai patīk.
Labākais
jaunais aktieris
Šogad tradicionālajā Spēlmaņu nakts pasākumā Liepājā Gundars Grasbergs tika nominēts par gada labāko jauno skatuves mākslinieku par lomu Dostojevska lugā “Idiots”, ko Valmieras Drāmas teātrī iestudēja režisors Oļģerts Kroders.
“Balvas saņemšana man bija negaidīts, bet reizē arī patīkams pārsteigums. It kā jau visi saka, ka necerējuši uz balvu, ka tai nav nozīmes, bet, manuprāt, šāda balva tomēr piešķir dzīvei spēku un motivē turpmākajam darbam. Uzskatu, ka aktiera profesija ir ļoti atkarīga no citu atzinības, jo ne tikai es, bet ikviens aktieris tomēr gaida kaut nelielu apliecinājumu tam, ka tas, ko es daru, ir labi.” Gundars gribētu, lai katrs aktieris vismaz reizi mūžā saņem kādu balvu. “”Būtībā jau šī balva nav nekas liels, jo sevi uzskatu par jauno skatuves mākslinieku, kurš vēl neko lielu nav paveicis. Viss vēl priekšā.”
Gundars ir atklāts, sakot, ka viņam nav lomas, ko viņš noteikti gribētu spēlēt, toties ir režisors, kuru jaunais skatuves mākslinieks vērtē ļoti augstu, un labprāt strādā viņa vadībā. Tas ir Olģerts Kroders. Savukārt Līga par savu režisori sauc Indru Rogu. “Man patīk veids, kā viņa strādā ar aktieriem, kā arī skatuviskās attiecības, kādas mums abām izveidojušās. Ļoti ceru, ka arī nākamībā varēšu strādāt tieši ar šo režisori.” Līgai ir būtiski, lai režisors aktierim dod radošu brīvību un viņu respektē. “Tās lomas, kas tiek iedalītas, vienmēr mani atrod konkrētā brīdī, konkrētā dzīves periodā. Uzskatu, ka tur ir kaut kāda saistība.”
Modernais nepastāv bez klasiskā
“Tikai šogad sāku strādāt Nacionālajā drāmas teātrī. Pirms tam strādāju neatkarīgajā Viestura Kairiša teātra grupā “United Intimacy”, kura darbība bija absolūti eksperimentāla. Pēc Kultūras akadēmijas beigšanas man šķita, ka vajag meklēt kaut ko absolūti jaunu. Tad nu ļāvāmies dažādiem eksperimentiem. Bija interesanti, bet šie eksperimenti sevi vienā brīdī izsmēla. Sajutu sevī ārkārtīgi lielu vēlmi nospēlēt kādu lomu normālā dramatiskā lugā, jo sapratu, ka teātra mākslā modernais nepastāv bez klasiskā,” stāsta Gundars. Arī Līga savulaik ir ļāvusies V.Kairiša eksperimentiem. Abi mākslinieki darba iespējas Nacionālajā teātrī uzskata par kaut ko īpašu, jo pati teātra skatuve ir īpaša tāpēc vien, ka to minušas ievērojamas skatuves mākslas personības, kas, t āpat kā Līga un Gundars šodien, ar dažādu lomu palīdzību meklējušas atbildi uz daudziem jautājumiem.
“Mēs visiem cilvēkiem vēlam sirdsmieru, jo tas dzīvē ir galvenais. Vēlam sajust sevī mīlestību, jo cilvēks patiesi spēj mainīties tikai no iekšpuses!” saka Līga un Gundars.
