Māmiņu dienas svētki jau ir garām, bet patīkamās emocijas joprojām nav zudušas. Svētdienas rītā, redzot, ka ziedu veikalos izveidojusies gara rinda, un dzirdot, ka pircēji vaicā pārdevējai pēc svaigākajiem ziediem savām mammām, ir prieks, ka mums ir šādi ģimeniski svētki.
Protams, daudzi teiks, ka arī bez šiem svētkiem var sveikt savas māmuliņas, kad vien sirds vēlas. Es arī tam piekrītu, bet darīt to visā Latvijā un visiem reizē vienā dienā – tas arī ir jauki, jo nekad nevar būt par daudz pozitīvu emociju. Tāpat kā nevar būt par daudz pateiktu labu vārdu, par daudz sirsnīgu buču vai mīļu apskāvienu, jo mamma ir visīpašākais cilvēks pasaulē. Otra tāda nav. Arī es šajā dienā baudīju svētkus. Svētdienas rītā saņemot dāvanas, bučas un dzirdot klusus ausī iečukstētus vārdus – es tevi mīlu visvairāk pasaulē un tu man esi vislabākā mamma –, jutos un jūtos vienkārši laimīga.
Izrādās, ka Mātes dienas vēsture aizsākusies 1908. gadā, kad kāda jauna amerikāniete Anna Džervisa no Filadelfijas, ierosināja atzīmēt mātes dienu par piemiņu savai mammai. Sieviete rakstīja vēstules valsts institūcijām un sabiedrībā populāriem cilvēkiem ar piedāvājumu vienu dienu gadā veltīt māšu godāšanai.
Latvijā šīs dienas ideja ienāca 20. gadsimta 20. gadu sākumā un salīdzinoši ātri – aptuveni 10 gadu laikā – guva plašu sabiedrības atsaucību un rituālu izveidi visā Latvijā. Kopš 1992. gada maija otrā svētdiena Latvijā ir oficiāli pasludināta par svētkiem – Mātes dienu.
