Tēvs, patēvs, pustēvs, netēvs, tētuks – jau dienām Aldis noņēmās ar šo vārdu grozīšanu, idiotisku, viņaprāt, tematu, ko skolotāja – latviešu valodas skolotāja – praktikante bija uzdevusi, patiesībā lūgusi uzrakstīt mājasdarbā “Es un mans tēvs”. Laikam viņai studijām bija vajadzīga šāda skolēnu iztincināšana un atziņas. Vai varbūt viņa krāja kādus materiālus savai pedagoga praksei? Varēja sacerējumu rakstīt arī anonīmi. Ha! Tā bija tīrā cūcība – rakņāties dvēselēs, gaidīt no skolēniem dvēseļu izķidāšanu vai arī saltus melus, kas būtu tikai fantāzijas auglis, kā, piemēram, “Mans ideālais tēvs”. Vai viņa klasesbiedri atklāti rakstīs, kā ģimenēs tēvi dzīvo? Nav jau grēksūdze! Varbūt pēc tam sekos psihologa lekcija par attiecīgu tematu? Retajam klasē bija normāls tēvs, ar kuru pa visām līnijām varēja lepoties. Vieniem tēvi dzēra, citiem bija no ģimenēm projām, citiem ārzemēs peļņā, citi tā aizņemti vairākos darbos, ka bērnus pat nepamanīja, nomodā esot. Klasē vai pusei nebija nekādas tēvu līdzdalības bērnu audzināšanā, un par tēviem runāja reti. Kopš bērnu dienām Aldis atcerējās tikai vienu dzejolīti – “Dar` man, tēvis, pastaliņas”, ko skolā bieži dziedāja, arī 1.septembrī, kā iedvesmojumu laimīgajām skolas gaitām. Viens pozitīvs tēvs, kuru Aldis pazina, bija Arņa tēvs, kurš viens audzināja savus divus dēlus, jo sieva bija mirusi. Jā! To varēja uzskatīt par varoni. Arī abi dēli, dažas klases zemāk, aizvien lielījās, cik viņiem foršs tētis. Pozitīvo tēlu nebija daudz, vismaz par to runāja reti. Ka Aldis nekādu, pat vismazāko, raksta galu skolotājai nenodos, viņam bija skaidrs uzreiz. Skolotāja arī neprasīja, kāpēc nav viņa sacerējuma, un pie šī temata neatgriezās. Laikam jau bija sapratusi, ka šāds temats nav izrādījies tas piemērotākais, sevišķi, ja daļa bērnu aug tā saucamajās nepilnajās ģimenēs vai patēvu balstīti. Tomēr uz papīra neuzliktās domas Aldi urdīja: gribējās tēvu satikt, varbūt izrunāties, kaut vai sajust tēva silto skatienu no attāluma, parunāt pa telefonu, reizēm aizbraukt kaut kur kopā. Nebija jau tā, ka viņi būtu svešinieki. Viņš laikam tēva acīs jau bija izaudzis un kļuvis patstāvīgs. Kopš māte pirms dažiem gadiem caur tiesu bija piedzinusi uzturnaudu, tēvs bija kā akmens mūrī iemūrējies. Aldis pēc ilgāka pārtraukuma bija piezvanījis, tomēr nekas sakarīgs netika runāts, tikai: kā iet, ko dari? Tās riebīgās dežūrfrāzes, kuras pabārstīja gan viens, gan otrs. Abiem gāja labi! Tēvam nebija laika. “Es tev piezvanīšu!” viņš solījās, taču dienas un nedēļas pagāja. Un Aldis beidzot nosprieda, ka ar varu mīļš nebūs. Viņā pamodās pašlepnums un dusmas: lai viņš iet ,,pa gaisu” ar savu jauno ģimeni, sievu Evu un nu jau arī pāris gadus veco puiku – Kaspariņu! Kad tas piedzima, tad gan teica, ka viņi abi ar to būs kā īstie brāļi, un Aldis toreiz noticēja. Mazais bija jauks, un arī jaunā tēva sieva Eva nelikās par Alda apciemojumiem dusmīga, sākumā uzticēja pat mazo ķiparu pavizināt ratiņos… Tad tas viss pamazām beidzās. Tēvam laikam nepatika tiesas piespriestais uztura piedziņas fakts, un viņu attiecības atsala. Mamma saņemto ikmēneša uzturnaudas summu nolika, un tika norunāts sakrāt datoram. Un gandrīz veselu gadu par to netika runāts. Laiks gāja. Mammai pa to laiku arī bija uzradies draugs. Kopā viņi nedzīvoja, nekādu konfliktu nebija. Tieši otrādi, Valdis viņu – Aldi uzskatīja par mammas obligāto piedevu, bija draudzīgs un sakarīgs vecis. Mamma šķita laimīga, un Aldis vairs neredzēja viņas saraudātās acis, ko viņa agrāk centās slēpt, visādi aizbildinoties. Arī naudas viņiem pietika, kaut nekad jau nav tik daudz, lai negribētu vairāk… Aldis prātoja, ka varbūt arī viņiem piedzims kāds bērns. Tas šķita reāli – ja mammai būs jauna ģimene, neizpaliks arī bērni, tāpat kā tēvam.
Beidzot bija iekrājusies tēva uzturnauda un varēja iegādāties jaunu datoru. Vissmieklīgākais Aldim šķita tas, ka par šo tēva naudu nopirkto datoru viņš iesauca par Tētuku. Arī mamma, uzzinājusi datora iesauku, skumji pasmējās. Var jau būt, ka tāda iesauka nebija pati labākā, toties uzliktā parole “tētuks” darbojās nevainojami. Aparāts pēc šīs paroles ievadīšanas kļuva paklausīgs, atvērās sarunai vai spēlei un darbojās nevainojami. Tētuks sēdēja uz galda un, šķiet, gaidīja sava pavēlnieka ierašanos, vērojot notikušo. Spaidot pogas, Aldis varēja atslēgties no dzīves problēmām, ieiet virtuālajā pasaulē, tikties ar virtuālajiem draugiem un aizmirst ikdienas sīkumus. Aldis ar datortētuka palīdzību kļuva pašapzinīgāks, bet arī noslēgtāks, mazāk laika atlika draugiem un sarunām mājās. Nebija brīnums, ka Aldis savu nākotnes profesiju saistīja ar datorzinībām, un viņam uz visiem datora knifiņiem jau bez jebkādām problēmām bija savs ķēriens.
Nemanot tuvojās pamatskolas izlaidums. Godam bija pabeigta skola ar labu vidējo atzīmi, un varēja cerēt uz tālāku mācīšanos. Aldis uz savu izlaidumu bija aizsūtījis ielūgumu arī tēvam ar ģimeni. Tā prasīja pieklājība, un tā ieteica darīt arī mamma. Aldis gan cerēja tēvu ieraudzīt, gan baidījās, vai viņi pratīs mierīgi sarunāties. Viņam bija tikai Tētuks – gudrais aparāts, tēva aizvietotājs. Brīžiem Aldim gribējās, lai tēvs uz izlaidumu neierastos – ka nav, lai arī nav! Tomēr viņš gaidīja. Interesanti, vai tēvs ko dāvinās vai uzskatīs, ka pietiek ar maksāto uzturnaudu, un atnāks tikai ar puķu pušķi…
Uz pašu svinīgo izlaiduma sākumu tēvu nemanīja, un Aldis izjuta pat atvieglojumu. Viens dzīves posms bija beidzies, un tālāk jāmācās patstāvība. Izlaidums ritēja pēc iepriekš sastādīta scenārija: absolventi skolai veltīja pašu sacerētu montāžu, kurā pateicās skolai, vecākiem, sabiedrībai, tad direktors katram absolventam sniedza izglītības dokumentu, nevienu nekritizējot un tikai tālākajā dzīvē sekmes vēlot. Aldis nebija zubrītājs: viņam vienkārši viss padevās viegli, pat pārāk viegli. Arī par izvēlēto nākotnes profesiju šaubas neradās, dzīve bija izplānota un šķita droša, un direktora rokasspiediens deva sparu nākotnes plāniem: viņš tos piepildīs! Un tad Aldim šķita, ka pamanīja tēvu. Viņš bija nostājies pie pašām zāles durvīm: varbūt nesen ieradies vai varbūt stāvējis pūlī. Rokās viņam bija tumši sarkanas rozes. Kad absolventi izkārtojās rindā zāles priekšā un viņus drīkstēja apsveikt draugi un radi, Aldis kā kāds automāts saņēma veltītos ziedus, dāvaniņas un novēlējumus, nepiefiksējot, kas viņu sveic un ko saka. Viņš bija sasprindzis un gaidīja to vienu apsveicēju, kas kavējās. Tomēr tas pie durvīm laikam nebija tēvs, tikai ļoti līdzīgs… Vai varbūt viņš vienkārši nepienāca apsveikt? Baidījās? Kaunējās? Tādus ziedus, kādus rokās turēja tas vīrietis, Aldis ieraudzīja audzinātājas rokās… Varbūt viņš pateicās tikai audzinātājai par dēlam doto izglītību? Kaut kāds murgs! Ja ziedus būtu pasniedzis mammai, to viņš saprastu – viņa bija īstā dēla audzinātāja un gādātāja. Alda skats aizmiglojās, un viena nodevīga asara noritēja pār vaigu: ka nav, lai nav! Ja viņa tēvs tā izturējās, tad arī atbildes reakcija būs līdzīga.
Izlaiduma oficiālā daļa beidzās. Sākās – kā tas ir pieņemts – fotografēšanās. Kā tas viss Aldi kaitināja! Negribējās nekādas izrādīšanās, nekādas laimīgā tēlošanas, tomēr mammas dēļ, kura izskatījās tik starojoša, viņš saņēmās: nofotografējās gan kopā ar klasi, saviem draugiem, gan trijatā: mamma, Valdis, un viņš – absolvents, tā sakot, ģimenes bildē. Sasprindzinājums bija pamazām atslābis, viņi jokoja, runāja arī par balli, kas drīz sāksies un droši vien ilgs līdz rītam. Arī mamma un Valdis brītiņu palika un dejoja. Aldis kā pieklājās uz valsi uzlūdza mammu, bet sarunas par tēvu nenotika. Varbūt mamma arī viņu nebija redzējusi?
Aldis mājās atgriezās agri, vēl pirms divpadsmitiem. Trūka vajadzīgā noskaņojuma, lai “jērītos” un “tusētos”. Tās pāris mutes vīna, ko viņš kopā ar čaļiem bija iebaudījis, nedeva prieku un uzdzina tādu kā nelabumu. Viņš jutās noguris, un kas smags grauza acīs. Varbūt tās bija domas par pagājušo laiku, par cerību satikt tēvu un saņemt uzmundrinājumus tālākajai dzīvei. Uz galda kā parasti sēdēja datortētuks un šķita, ka paklausīgi gaidīja savu pavēlnieku. Kabatā mīlīgi stilbam pieglaudās mammas un Valda dāvinātais jaunais mobilais telefons. Mamma vāzēs bija sakārtojusi absolventam pasniegtos ziedus. Žēl, ka Aldis nebija pamanījis visus savus apsveicējus. Tikai Valda pasniegtās septiņas sārtās rozes viņš bija ievērojis ar stingro rokas spiedienu piedevām. Viņa dāvinātie ziedi bija ielikti atsevišķā vāzē. Tik skaistas rozes kā mākslīgās! Viņš jau arī bija tāds mākslīgs tēva atvietotājs. Kaut kas bija jādara! Miegs nepavisam nenāca. Lai netraucētu mammu, arī radio negribējās ieslēgt. Pēkšņi Aldis saprata, kas ir jādara: jāuzraksta vēstule tēvam. Cik ilgi var nēsāt akmeni azotē? Tas ir jāiesviež tēva dārziņā! Lai arī viņam ir ko pārdomāt un secināt…
Datorā vēstuļu sadaļā viņš ieraudzīja vēstulīti. Tā bija no tēva! Šķita stulba atvainošanās, tizls un kaitinošs tāds virtuāls apsveikums un visbeidzot uzaicinājums rītā satikties kafejnīcā, lai parunātos. Vai tēvs izrādījies tāds zaķpastala, kas nepienāca dēlam roku paspiest? Lai arī kādi apstākļi bija radušies, kāpēc viņam bija jāsteidzas projām no dēla izlaiduma, tas nešķita attaisnojoši. Steidzami izsaukts! Ar Kaspariņu nelaime! Tā tēvs rakstīja, bet neminēja, kāda nelaime. Arī Aldis atbildēs ar virtuālu vēstulīti un pateiks visu, ko domā. Uz datora ekrāna krājās vārds aiz vārda: vēsa, it kā izsmejoša pateicība par virtuālo apsveikumu, pārmetumi, dusmas, lūgums, vēlējumi… Pārlasījis uzrakstīto, Valdis saprata, ka tā nav vēstule tēvam, bet vienkārši dvēseles atbrīvošana, un, iezīmējis tekstu, nospieda taustiņu „Delete”! Izgaisti! Pazūdi! Un viss ekrāns atkal bija gaišs. Lapa tīra! Datora paroli „tētuks” Aldis nomainīja ar citu. Viens dzīves posms beidzies! Savu dvēseles sāpi Aldis nolēma izravēt ar visām saknēm. Viņš iegūs labu izglītību, nodibinās ģimeni, nekad to nepametīs un visbeidzot izrunāsies arī ar tēvu. Varbūt viņam – dēlam ir jāsper pirmais solis? Nedrīkst uzvesties kā divi stūrgalvīgi auni uz vienas šauras laipiņas! Varbūt tēvs tiešām ir ne bez iemesla aizsteidzies un tāpēc viņu neapsveicis? Kas ir viens apsveikums, ja priekšā visa dzīve!
Otrā dienā, satiekoties kafejnīcā ar tēvu, Aldis uzzina, ka viņa mazais dēls Kaspars un Eva vakar cietuši autoavārijā. Par laimi, dzīvi un slimnīcā. Vienīgā doma, kas izskrien caur Alda smadzenēm: cik liels egoists viņš vakar bijis, kādu aizvainojuma pilnu vēstuli rakstījis un, par laimi, nenosūtījis! Viņi runājas ilgi un pārrunā visus agrākos aizvainojumus un domstarpības. Tās bijušas kā saduļķojies ūdens: greizsirdība uz pusbrāli Kasparu, pārprasta tēva atturība un nevaļa, abu egoisms un spītība. Viņi abi rīkojušies tik līdzīgi, tik impulsīvi un netālredzīgi kā tādi puikas. Nekas dzīvē nav vienkārši un visu pie labas gribas var izlabot. Ja Aldim būtu tagad jāuzraksta sacerējums “Mans tēvs”, viņam būtu arī labi vārdi, ko teikt: viņiem ar tēvu ne viss dzīvē ir veicies, bet tēvs ir un paliek tēvs arī ar trūkumiem un kļūdām. Nekas dzīvē nav izrādījies vienkārši!
