Tādas sajūtas ir pēc britu balsojuma referendumā par izstāšanos no Eiropas Savienības. To vistiešāk izjūt mūsu tautieši, kas joprojām tur dzīvo un strādā. Krasi ir izmainījusies attieksme pret viesstrādniekiem. Jūtama diskriminācija. Par to stāsta mājās atbraucēji, raksta laikraksti, ziņo elektroniskie masu mediji un ceļ trauksmi sociālie tīkli. Lielbritānijas policija informē, ka pēc referenduma valstī par 42 procentiem vairāk nekā pērn ir reģistrēti “naida noziegumi un incidenti”. Protams, ka šī neapmierinātība nav radusies vienā dienā. Varbūt briti bija nonākuši līdz robežai, kad vajadzēja teikt “Stop!” Vai Lielbritānijai nesekos arī citas valstis? “Brexit” ir sašūpojis lielo ES laivu. Kļūst nedroši, sāk ļodzīties un brukt tad, ja kaut kas nav kārtībā. Tā tas bija ar PSRS, tagad tas var notikt ar ES. Dalībvalstis vadībai lielākoties pārmet imigrācijas problēmas un birokrātiju. Droši vien, ne tikai to. Kā būs turpmāk? Vēl jau viss ir miglā tīts, kamēr Anglija ir tikai ceļā uz izstāšanos. No padomju laikiem prātā nāk Sudrabkalna dzejas vārsmas “Es eju pār robežu paceltu galvu…”. “Brexit” sekas jūtamas uz Eiropas valstu robežām, kur tūristiem jau jāuzrāda pases. Sagaidāmi arī daudzi citi pārsteigumi. Un kurā pusē esam mēs paši? Izbrīna atbildes uz jautājumu portālā dzirkstele.lv “Kā jūs balsotu, ja Latvijā notiku referendums par turpmāko dalību ES?” No 266 respondentiem 69 balsotu par palikšanu ES, 192 – par izstāšanos, bet 4 referendumā nepiedalītos. Rodas pakārtots jautājums: kādu iedomājamies Latvijas likteni ārpus ES? Manuprāt, Latvija, Māras Zālītes vārdiem sakot, ir “mazliet par mazu, lai pa-laistu vienu pasaules plašajos ceļos…”.
