Arvien vairāk cilvēku atzīst, ka izvēlas televīzijā neskatīties un pa radio neklausīties ziņu raidījumus, jo tajos neizskan nekas tāds, kas viestu kaut mazākās cerības, ka kaut kas Latvijā reiz mainīsies uz labu.
Kā rīkoties, tā ir pašu cilvēku izvēle, bet es nekādā gadījumā nenosodu tos, kas labprātāk izvēlas klausīties skaistu mūziku, vērot kādu patiešām labu filmu, nevis katru vakaru un rītu klausīties politiķu nekonkrētajos solījumos un citās negācijās. Valstis un pilsētas izposta zemestrīces; iet bojā rekordliels starptautisko spēku karavīru skaits; deg mājas un līdz ar tām dzīvību zaudē cilvēki; sprāgst gāzes baloni; plīst maģistrālie ūdensvadi; autoavārijās cieš ļaudis; cilvēki uz ielām gūst traumas; automašīna notriec gājējus; cilvēki savās mājās vairs nejūtas droši; darbojas kabatzagļu bandas; rosās narkodīleri; darba devēji meklē visniecīgākās iespējas, kā atbrīvot darbiniekus; bērni un jaunieši nodzeras; ministri izstrādā priekšlikumus, lai atvieglotu dzīvi noziedzniekiem; cilvēks, kas izlaists no slimnīcas, izvēlas sēdēt sniegā, lai atkal nokļūtu atpakaļ slimnīcā, jo nav, kur iet; mātes vairs nezina, kā mierināt bērnus, kuriem gribas ēst; plaukst cilvēku tirdzniecība; jaunieši masveidā dodas projām no Latvijas, jo viņiem te nav darba (esam taču Eiropā pirmajā vietā kā valsts, kur cilvēkiem nav darba, bet nekas netiek darīts, lai attīstītu ražošanu). Politiķi runā par sildīšanu, bet izskatās, ka silda tikai sevi; domā par sociālo spilvenu, kas cilvēkiem nedod cerības, bet līdzinās vārgšanai uz nenoteiktu laiku. Ir tā, ka tiešām negribas neko dzirdēt un redzēt!
