Nesen man “Labajā” veikalā bija smieklīgs atgadījums. Uzliku savu izraudzīto preci uz letes un pati vēl uz mirkli aizgāju pēc šokolādes tāfelītes, lai nopirktu arī to. Pa tam lāgam man priekšā aizsteidzās divas padsmitgadīgas meitenes. Bet kasiere jau stiepa roku, lai noskanētu manu izraudzīto preču kodus. “Vai viņa iebāzās pirms mums?” viens no meitēniem jautāja otrai. Uzmetu lūpu un pat izteicu viņām aizrādījumu: “Kas tā par valodu?!” Bet pēc tam pārdomāju visu labi un sapratu… nu kam es steidzos! Vai nevarēju meitenes palaist pa priekšu? Patiešām, ko es “bāzos”! Atcerējos studiju laikā novēroto: fakultātes bibliotēkā studentes norādīja komunikācijas ētikas pasniedzējai Skaidrītei Lasmanei (starp citu, mūsu novadniecei), lai tā nelienot priekšā. Pasniedzēja atvainojās un vienkārši aizgāja. Pameta konfliktu nerisinātu. Droši vien pēc tam atnāca vēlāk vēlreiz. Kāpēc es tā nevarēju? Tātad man savā komunikācijas ētikā ir vēl, kur augt. Protams, mainās paaudzes. Arī mani pašu jau pieskaita vecajai paaudzei, kaut sirdī – tāda pati kā pirms 30 gadiem. Vai tiešām? Atceros, kad man bija 20, kāds ģimenes draugs reiz teica: “Gulbenē nav skaistākas vietas par kapsētu.” Traks vai kā – tā toreiz nodomāju es, jo man tāpat kā daudziem jauniešiem kapsēta uzdzina šermuļus. Nu jau arī mūsu ģimenes draugs atdusas tur. Un es tagad domāju tieši tāpat kā viņš toreiz – nav skaistākas vietas Gulbenē par kapsētu. Ej cauri, lasi pazīstamos vārdus, sveicinies. Un zūd robeža starp šo un viņu sauli. Nudien neko nevar nokavēt. Tāpēc nav jāsteidzas.
