Saruna ar Olitu notika dažas dienas pēc tam, kad bija atzīmēta Lauku sieviešu diena.
Saruna ar Olitu notika dažas dienas pēc tam, kad bija atzīmēta Lauku sieviešu diena.
Bija grūti iedomāties viņu kā zemnieci, trīs bērnu māti un to, ka viņa nākamajā rudenī svinēs 40 gadu jubileju. Vienmēr steidzīga, dzīvespriecīga, enerģiska, apmierināta ar visu, kas notiek apkārt.
– Tavuprāt, kā šodien jūtas lauku sieviete? Vai viņai ir viegli?
– Pasaki, kam šodien viegli? Vai tām sievietēm, kas strādā Īrijā, ir viegli? Viņas tur nodarbina krietni ilgāku laiku nekā astoņas stundas. Man izbrīnīti jautā: “Tu, Olita, tāda jauna un strādā fermā, vai tev tur ir viegli?” Nav viegli, bet es atšķirībā no tām sievietēm Īrijā vismaz esmu pati savās mājās. Esmu nelabojama optimiste, jo tā ir vieglāk dzīvot. Kas no tā manā dzīvē mainīsies, ja ļaušu vaļu asarām, kāds par tām, iespējams, tikai priecāsies. Vai tad tā nav?
– Esi piedzīvojusi brīdi, kad viss šķiet bezjēdzīgs un apnicīgs?
– Ja ir tā, tad vajag aizbraukt, piemēram, uz ārzemēm, lai atkal secinātu, ka mājās tomēr ir labāk. Šovasar abi ar dēlu bijām Somijā. Nu, kas tur ir labāks, protams, vairāk viss sakārtots, cilvēki pelna vairāk naudas, bet tie cipari ir lieli tikai latviešu ausīm, bet, sākot rēķināt, cik tur viss maksā, tad saproti, ka dzīvot var arī pie mums. Sūdzēties, ka viss ir tikai slikti, var vienmēr.
– Tu kādreiz mēdz kādam sūdzēties?
– Kam no tā būs vieglāk? Kam sūdzēties? Kam manas problēmas interesē? Ar visu jāiemācās tikt galā pašai. Ja gribas par problēmām nedomāt, kopā ar dēlu aizbraucu uz balli un kārtīgi izdejojos. Bieži vien pēc ballēs redzētā domāju, ka mēs padomju laikā bez Dieva piesaukšanas tomēr izaugām prātīgāki un no visa bailīgāki.
– Tavi bērni tevi respektē?
– Manuprāt, es viņus neuztveru kā bērnus, kas jāaudzina. Varbūt jaunāko Zani dažkārt saucu par meitu, bet dēlu uzrunāju par brāli, tāpēc daudzus izbrīna, kad saku, ka Atis ir mans dēls. Sarunās ar viņu esmu noskaidrojusi, ka puisis nemaz nevēlas, lai viņu saucu par dēliņu. Tēva un mātes lomas neuzsvēršana palīdz veidoties citādākām attiecībām. Bērniem patīk, ja mamma ir jauna. Pirmā meita piedzima, kad man bija 19 gadu.
– Tu jūties droša par viņiem?
– Klāt nevienam nepiestāvēsi ne Daukstēs, ne Rīgā. Ja bērnam vai jaunietim nebūs prāta un izpratnes par to, kas ir labs, kas – slikts, tad vecāki var būt tik stingri, cik grib. Bērnu var ieslēgt mājās, pieķēdēt pie rokas, bet, ja viņš ir viegli paņemams, ja ir gājējs, tad aizies. Uzskatu, ka rakstura īpašības bērni pārmanto no paaudzes paaudzē, piemēram, nekad neesmu likusi tā rīkoties, bet 20 gadu vecumā meita vēl prasa tēvam atļauju aizbraukt uz balli.
– Kādreiz esi domājusi, par ko bērni kļūs?
– Darbs zemnieku saimniecības fermā ir mana un vīra, ne viņu izvēle. Ja bērni dzīvi nesaistīs ar laukiem un nespēsim paši tikt galā ar visu, pārdosim saimniecību un priekšlaikus aiziesim Eiropas pensijā. Ģimenē nekad nav bijis tā, ka meitas vai dēls ar varu būtu jāvelk uz fermu, lai palīdzētu. Viņi to dara labprātīgi.
– Nekad neesi gribējusi dzīvē kaut ko mainīt?
– Pēc vidusskolas beigšanas kādu laiku strādāju par Stāķu tautas nama vadītāju. Sapratu, ka nevēlos, lai visa dzīve paietu kultūras iestādē, jo tad es nekad nevarētu būt ģimenes cilvēks. Pa šo laiku tā esmu pieradusi mājā, kas atrodas plašu lauku vidū, ka, aizbraucot uz Rīgu ciemos pie meitas, man šķiet, ka trūkst gaisa un viss smird. Pat izbraukājot Gulbeni, es piekūstu vairāk, nekā visu dienu strādājot saimniecībā. Ja arī gribas dzīvē kaut ko ļoti mainīt, tad eju pārlūkot istabas, vai kādā nav jāpārlīmē tapetes.
– Cik droša jūties zemnieku saimniecībā?
– Viss atkarīgs no pašiem, jo zemniekam saimniecībā nekas nav nodalīts. Arī finansiāli, ja bankā paņem kredītu, tad jārēķinās, ka par tā atdošanu būs jāatbild pat ar savām apakšbiksēm, pretējā gadījumā tā arī paliksi pliks lauka vidū. Nav iespējams nodalīt; tā ir mana, bet tā – saimniecības manta. Abi ar Aivaru esam dulli, nevis drosmīgi, jo, lai saimniecību attīstītu, bez kredīta iztikt neprotam. Bagāta neesmu. Mēnesī divas reizes saņemot naudu par pārdoto pienu, par visu norēķinos un iztieku no tā, kas pēc tam paliek pāri. Ja daudz nekas nepaliek, ēdu kartupeļus un klāt piedzeru pienu.
– Tavuprāt, lai lauku sieviete vienmēr izskatītos labi, vajag daudz naudas?
– Ak, Dievs! Tas taču neprasa neko. Cik maksā matu krāsa? Nieka 75 santīmus, arī matos to ieziest varu pati. Galvenais nav, cik naudas vajag, bet kādā mērā arī laukos sieviete vēlas labi izskatīties. Vienmēr ir jābūt formā! Arī pilsētā ir daudz sieviešu, kas var atļauties nestrādāt, bet viņas ārēji izskatās sliktāk nekā es tikko pēc atnākšanas mājās no fermas. Lai uzkrāsotu skropstas, uzacis un lūpas, daudz laika nevajag.
– Bieži atļaujies sev iegādāties kaut ko jaunu?
– Savādi, bet man nekas nekur nepatīk, līdz brīdim, kad izdomāju, ko es gribu. Protams, varētu rīkoties tā: ak, šodien kontā ieskaitīta lielā Eiropas nauda, kaut kas jānopērk. Toties, ja acis kaut kam pieķeras, esmu gatava izdot pēdējo desmitnieku. Laikam jau lauku sievietei jābūt taupīgai, lai gan, cik tad ietaupīsi, ja viss kļūst dārgāks.
– Kā tev šodien visvairāk pietrūkst?
– Itin nekā. Visa pietiek. Nevajag lēkt Dievam acīs, labāk jāpaskatās, kā citi dzīvo. Citi saka, laika visam nepietiek. Man pietiek. Vienīgais, ko vēlos, beidzot līdz galam izbūvēt māju. Es nevaru ielikt naudu mājas būvniecībā, ja fermā visam jāatbilst standartiem un virsmām jābūt viegli dezinficējamām. Kamēr tā nebūs, arī mājas virtuvē nevaru atļauties ierīkot viegli kopjamas virsmas.
– Kādas tu vēlies redzēt lauku sievietes?
– Negribu, lai viņas būtu tādas, kā tās vecās lauku sievas, kas piedzimušas nepareizā laikā un strādājušas nepareizas valdības vadībā par baltu velti. Savas paaudzes sievietes vēlos redzēt plaukstošas un dzīvespriecīgas, ar darbā nesaliektām mugurām un roku pirkstiem. Tādas, kas nevergo tikai laukiem. Esmu pārliecināta, ka tad, kad man būs 70 gadi, būšu tāda pati, kā šodien, jo cilvēks jau nemainās, viņš tikai piemērojas apstākļiem. Ar gadiem ne jau prāta, bet pieredzes kļūst vairāk.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Olita Keibeniece.
– Dzimusi: 1966.gada 1.oktobrī Lejasciema pagasta Dūrē.
– Mācījusies: Gulbenes vidusskolā.
– Darbs: kultūras nama vadītāja kādreizējā PMK klubā Stāķos, Daukstu pagasta zemnieku saimniecībā “Jaundreiņi”.
– Ģimene: precējusies, vīrs Aivars. Vecākā meita Jana mācās Rīgā, Amatniecības vidusskolā, dēls Atis ir Gulbenes vidusskolas 10.klases skolnieks, meita Zane mācās Daukstes pamatskolas 6.klasē.
