Par apdzīvotu vietu daudz spēj pastāstīt ne tikai cilvēki. Arī ēkas, kurās viņi mīt, ir ļaužu tikumu, ieradumu, saticības, kultūras un skaistuma mīlestības liecinieces, tāpēc uzlūkojamas par vēstures liecību glabātājām.
Par apdzīvotu vietu daudz spēj pastāstīt ne tikai cilvēki. Arī ēkas, kurās viņi mīt, ir ļaužu tikumu, ieradumu, saticības, kultūras un skaistuma mīlestības liecinieces, tāpēc uzlūkojamas par vēstures liecību glabātājām. Vienas mājas saistās ar konkrētiem notikumiem cilvēku un sabiedrības dzīvē, dažas piesaista ar arhitektonisko veidolu, vēl citas glabā romāna vērtus dzīvesstāstus.
Lejasciemā, kam pilsētas tiesības piešķīra 1928.gada ziemā, bet 1939. gada ziemā tās atkal atņēma, ir daudz māju – vēstures liecinieču tam, kā divu upju – Gaujas un Tirzas – satekā veidojās tirgotāju un amatnieku apmetne, kuras strauja attīstība sākās 19. gadsimta vidū. To noteica Baltijas domēņu valde, kas 1856. gadā Lejas muižas zemi sadalīja apbūves gabalos, ļaujot tos iegādāties. 1873. gadā Lejasciems ieguva miesta tiesības. Savulaik tā bija mazākā Latvijas pilsēta ar 500 iedzīvotājiem un ģerboni – zils baļķis uz zelta lauka, kur zilā krāsa simbolizēja Gauju, bet dzeltenā – druvas.
1938. gadā Lejasciemā bija 209 gruntsgabali, uz kuriem bija uzceltas 113 koka ēkas, septiņas mūra un 12 jaukta tipa ēkas.
Uzticīga Andersones mājai
Viena no skaistākajām kādreizējās pilsētiņas ēkām, saukta par Andersones māju, celta 1871. gadā un ir saglabājusies arī šodien. Tajā mūža dienas vada Vija un Kārlis Žīguri. Ēka atrodas Smilšu un Rīgas ielas stūrī un savulaik būvēta tā, lai tās fasāde piesaistītu visus, kas pārvietojās pa Rīgas ielu. Joprojām tā ir apšūta ar dzelteniem dēļiem, kurus saimnieki labprāt pārkrāsotu, ja vien tam pietiktu līdzekļu. Saglabājusies stikla veranda un vairāku pakāpju trepes, bet tai abās pusēs stādītajam dzelteno akāciju dzīvžogam atjaunoties palīdz krūma spēcīgās atvases.
“Cik man ir zināms, tad šo māju par bijušā Sinoles muižas barona naudu cēlusi muižas pārvaldnieka Andersona atraitne Paulīna Andersone. Ļaudis mēļoja, ka patiesībā viņa bijusi barona draudzene. Vēlāk par mājas īpašnieci kļuva Andersones meita Nellija, kura noorganizēja skolu pilsētas mazajiem bērniem, kas tikko sāka mācības. Stundas notika stiklotajā verandā, kurā varēja nokļūt pa plašajām kāpnēm. Jau sen pa tām nestaigājam, bet izmantojam durvis mājas pagalma pusē,” stāsta Vija Žīgure. Viņa atceras, ka 1927. gadā Andersonu māju iegādājusies viņas audžumāte Lilija Bērziņa, kas bijusi rakstnieces Annas Sakses draudzene.
“Visu mūžu – 70 gadus – esmu te nodzīvojusi. Ja man šodien ar vīru kāds piedāvātu māju pārdot un pārcelties uz dzīvokli pilsētā, es nekad tam nepiekristu. Uz Lejasciemu no bērnunama mani atveda 1932. gadā divu mēnešu vecumā, tāpēc uzskatu, ka te – pie Gaujas – ir mana dzimtene. Agri rītos izeju pagalmā – spīd saule, plaukst puķes, zālē mirdz rasas pilieni – kas var būt vēl skaistāks? Visu mūžu Lejasciemā par telefonisti nostrādāju,” stāsta saimniece.
“Kad ēku būvēja, tās vienā daļā ieplānoja guļamistabu, ēdamistabu un zāli. Tāds pats plānojums bija arī otrā pusē. Atceros, ka mammai savulaik par ēku vajadzēja maksāt ārkārtīgi lielu nodokli. Labi, ka tagad tā vairs nav. Abi ar vīru spriežam, ka vajadzētu māju remontēt, bet no pensijas neko lielu atlicināt nevaram. Labi, ka jaunu jumtu uzlikām. Zem caura jumta māja iet bojā, lai gan tā celta no sveķainiem un vareniem baļķiem, tāpēc vēl otrus 130 gadus izturēs. Ziemā arī istabās par siltuma trūkumu sūdzēties nevar,” vērtē V.Žīgure.
Par Andersones mājas plašumu liecina arī laikabiedru atmiņas. 1. Pasaules kara laikā Andersone lielāko istabu esot atvēlējusi nelielai karavīru nodaļai, kuru bieži apciemojuši Lejasciema bērni, lai parunātos ar zaldātiem un aplūkotu ieročus. Būvēta lielceļa malā, māja vienmēr atradusies apkārtējo redzeslokā, tāpēc ticis pamanīts katrs sīkums. Par Andersones meitu Nelliju klīdušas runas, it kā krievu rakstnieks Krasnovs uzrakstījis par viņu romānu.
Sargā vēstures liecības
Lejasciemā ir Skolas iela, kurā rodama vēl viena no senākajām celtnēm, ko savulaik iegādājies pensionētais skolotājs Dzelzkalns. Tajā vairākus gadus līdz mūža beigām dzīvoja dzejniece Tirzmaliete. Šodien ēkas otrajā stāvā iekārtota Tirzmalietes piemiņas istaba, par kuru gādā bijusī Lejasciema kultūras nama vadītāja Gunta Bērziņa ar dzīvesbiedru.
“Šī māja joprojām ir jauka, mīļa un labestības apgarota. Priecājos, ka tā nav pārtapusi mūsdienīgā eiropeiskā celtnē, bet guļbaļķu sānus piesedz ar pakāpeniski citu pie citas rindotām lubiņām, kas daudzu gadu laikā saulē, lietū un vējā nomelnējušas un dažviet nomaināmas. Bojātās vietas cenšamies salabot,” stāsta Gunta un pārlaiž skatienu iemīlētajai ēkai, kurā viņa ar vīru dzīvo kopš 1965. gada. 1998. gadā lejasciemieši te iekārtoja piemiņas istabu, kurā apkopoti materiāli par Tirzmalieti (īstajā vārdā Minna Dzelzkalne), kura te dzīvojusi no 1912. līdz 1942.gadam.
“Ēkā, kurai ir 120 gadu, vienmēr kaut kas remontējams, tāpēc priecājos, ka man šajās lietās palīdz Lejasciema pagasta padome. Labprāt māju privatizētu, bet pagaidām tas nav atļauts,” stāsta G.Bērziņa. Viņa atceras, ka pēc kara mājā atradusies mežniecība, tad ēka nonākusi ciema rīcībā un tajā ierīkoti seši dzīvokļi skolotājiem. Gunta domā, ka telpu apdzīvotība palīdzējusi vairāk nekā simts gadus vecajai mājai saglabāties.
“Lai gan šodien Lejasciems ir tikai pagasta centrs, ar gleznaino apkārtni, vēstures liecībām, tautā zināmiem un cienītiem kultūras, mākslas, mūzikas un literārā vārda meistariem, tas spējis piesaistīt tūristu interesi, kuru skaits ar katru gadu palielinās. Lejasciemam garām nedodas ārzemnieki. Ikviens piestāj, lai priecātos par ziedos slīgstošajām privātmājām, apmeklētu muzeju un citas skaistas vieta,” Gunta neslēpj prieku. Viņa ikvienu aicina iepazīties ar Tirzmalietes piemiņas istabu.
Ganu ceļš pārtop ielā
Jau pāris gadus tie pagasta ļaudis, kuri dzīvo Smilšu ielā, apgalvo, ka smiltis pieminamas tikai ielas nosaukumā, jo par pagasta padomes sarūpētiem līdzekļiem ielā uzklāts asfalts.
Kādreiz ielas nosaukums parastam ganu ceļam, kāda bija Smilšu iela, būtu šķitis pārlieku smalks. Vasarā pa to no Mālu pakalnes lejasciemieši veduši mālus, bet ziemā, šķērsojot Tirzas upi, varēts nokļūt kroņa mežā un Cūksmeceru ciemā, kura nosaukums radies, sadalot nelielus zemes gabalus tā dēvētajiem Turku kara dalībniekiem.
Vēlāk ļaudis mēģinājuši ciemu pārdēvēt par Saltupēm. Cūksmeceru ļaudis ar pilsētiņu un tās iestādēm satiksmes uzturēšanai izmantojuši pār Tirzas upi pārliktu laipu, kuru viņi vienmēr atjaunojuši.
Atmiņu avoti pamazām aizbirst
Lai gan uzskata, ka avoti nekad neizsīkst, diemžēl atmiņu avotam šī īpašība nepiemīt. No dzīves aiziet cilvēki un līdz ar viņiem – atmiņas, tāpēc ir būtiski, lai tās pierakstītu un saglabātu. Diezin vai mums izdotos kaut ko tuvāk uzzināt par Lejasciema ēkām, ja par tām atmiņās nepastāstītu Jānis Tālivaldis Zemzaris. No viņa atmiņām uzzinām, ka Lejasciemā kādreiz atradusies Ministrijas skola, tāda ievērojama iestāde kā “monopols”, ar kuru saistīti dažādi nostāsti īpaši pēc 1905.gada. Monopols esot bijusi nozīmīga iestāde vietējiem puišeļiem, kur varēts nodot tirgus laukumā vai citur atrastas tukšas degvīna pudeles. Bijis laukums, kur tirgus dienās piestājuši čigāni, zirgu mijēji. Vienā tā pusē atradusies ebreju sinagoga, ko tautas brāļiem uzcēlis ebreju tautības tirgotājs. J. Zemzaris atmiņās stāsta par garas formas ēku, kas piegulējusi aptiekas pagalmam un sākotnēji bijusi domāta kā klēts vai šķūnis, kurā tējnīcas īpašnieks Bergs ierīkojis “augļūdens fabriku”.
“”Fabrika” pārsteidza ar vienkāršību. Stikla pudelēs ar mēriņu salēja sulas ekstraktu, tad pudeli piepildīja ar gāzēto ūdeni un aizvākoja ar stieplē iestiprinātu porcelāna (varbūt fajansa) aizbāzni, kam bija gumijas paliktnis. Dzirkstošā brīnuma tapšana mums, zēniem, šķita pārāk vienkārša un neizraisīja sajūsmu,” raksta J.Zemzaris.
Astes zvaigzne “nokrīt” pie žoga
Pamazām pilsētiņas viedie vīri aizvien vairāk runājuši par to, ka tās attīstībai traucē fabriku un dzelzceļa trūkums, un bažījušies, ka aizvien vairāk amatnieku un tirgotāju dosies projām. “Tomēr līdz pirmajam Pasaules karam mūsu miestiņš vēl nebija gluži atpalicis,” raksta J.Zemzaris.
“Astes zvaigzni – Halleja komētu – mēs gaidījām tāpat kā citur, tikai baltos palagos neviens netinās, kā to dzirdēja par dažiem rīdziniekiem, kuri baltos palagos satinušies, gaidījuši pastaro dienu, stāvēdami uz Daugavas tiltiem. Tomēr sensācija ar “astes zvaigzni” sanāca. Vienas no kritiskajām dienām rītā mūsu mājās pienāca ziņa, ka iepriekšējā naktī “astes zvaigzne” nokritusi pie mācītājmuižas žoga. Izrādījās, ka tas bijis kāds pagalam noguris ceļinieks, kas no kroga devies mājup.”
Pateicos Lejasciema pagasta bibliotēkai un muzejam par informatīvo atbalstu!
