Kas pasacīs, cik lielā mērā cilvēki ļaujas dzīves diktētiem noteikumiem, kas ne vienmēr ir pieņemami?
Kas pasacīs, cik lielā mērā cilvēki ļaujas dzīves diktētiem noteikumiem, kas ne vienmēr ir pieņemami? Vieni turas tiem pretim, cik vien spēka, otri – iegrimst kā jūra dziļās pārdomās, trešie – līdzīgi straumes nestam ziedam – ļaujas plūdumam. Gulbeniete Olga Bakalinska pieder otrajiem, jo pirms atgriešanās no Rīgas dzimtajā pusē vispirms septiņreiz nomērījusi, tad – griezusi.
24.janvārī viņa Ābeļu ielas devītā nama nelielajā dzīvoklītī sagaidīja sava mūža astoņdesmito ziemu un pacietīgi gaidīs astoņdesmito vasaru. Pie mājokļa durvīm pieklauvēs radinieki, lai pāri slieksnim ļautu ienākt labas veselības un dzīvesprieka vēlējumiem, vaigs pieglaudīsies vaigam, ziedi meklēs ūdens veldzi, smaids satiksies ar smaidu, bet jubilāres sirds par visu vairāk gaidīs vienu vienīgu telefona zvanu, lai atkal dzirdētu dēla Gaida balsi. Šobrīd Olgai tas nozīmē par visu vairāk pasaulē, jo telefons ir vienīgais tilts, kas vieno mazo Latvijas pilsētiņu ar Ukrainu.
“Pati vien esmu vainīga, ka dēls nevar atbraukt, bet man vairs nepietiek spēka aizbraukt. Savulaik nevajadzēja iziet par sievu pie ukraiņu tautības cilvēka. Trešdienu un svētdienu vakarus saucu par gaidīšanas svētkiem, jo tad dēls man zvana,” saka Olga. To, ka neilgās sarunas palīdz labāk nekā ārstu izrakstītās zāles, viņa noklusē. Sev blakām pie dīvāna, kura vienā galā izsēdēta dziļa iedobe, sirmgalve glabā senu fotogrāfiju albumu. Tajā – viņas bērnības, jaunības, mīlestības un darba mūžs.
Maza biju, ganos gāju
“Savai māmulītei bijām trīs bērni, viens brālītis nomira pavisam mazs, es viņu pat neatceros. Dzīvojām Beļavas pagastā Pinteļa ezera krastā un bijām nabadzīga bezzemnieku dzimta, tāpēc vecāko māsu un brāli vecāki sūtīja pie saimniekiem par ganiņiem. Tētis cieta nelaimes gadījumā un nomira. Māmulīte palika viena ar mums. Atceros, viņa stāstīja, ka tētis apglabāts uz paša Daugavas krasta kaut kur pie Pļaviņām. Būdama pusaugu meitene, mēģināju uzzināt, kur atrodas tētiņa kaps, bet tā arī līdz šai dienai neesmu uzzinājusi. Māmulīte vienreiz bija uz mums sadusmojusies un teica, ka viņa mūs barojot, bet mēs viņu neklausot. Tolaik es vēl biju tikai tāds ņerdzēns, bet jau izpaudās mans iecirtīgais raksturs. Atminos, ka piegāju pie mammītes un lūdzu, lai arī mani sader pie saimnieka par ganiņu, jo gribu pati sev pelnīt maizīti, bet viņa sāka raudāt. Tolaik dzīvojām saimnieka mājiņā pie Pinteļa ezera. Dzīvošanu vajadzēja atstrādāt. Skolā vēl negāju, bet jau skrēju ganos.” Ar mīlestību Olga stāsta par savu māmulīti, par viņas rūpēm, par neizmērojamo kārtības izjūtu, ko pārmantojusi arī pati, tāpēc ēst un gulēt vienmēr skrējusi uz mājām, nespēdama pieņemt kārtību saimnieka mājās.
Pirmās skolas gaitas Olga saista ar pilsskolu, bet vēlāk tās turpinātas tā sauktajā kantora skolā. Pēc pamatskolas viņa gribējusi iestāties komercskolā Gulbenē, lai soli pa solim izrautos no pieticības, tomēr sākušās varu maiņas, kas apslāpējušas meitenes cerības. Mācības aizstājis darbs. “Vajadzēja domāt par darbu, lai sevi uzturētu. Sāku strādāt Patērētāju biedrības savienībā par grāmatvedi, bet vēlāk grāmatvedes pienākumus veicu Valsts bankā, kas atradās tagadējās “Krājbankas” Gulbenes filiāles ēkā,” atceras Olga.
Liktenīgā satikšanās
“Bankas darbu kontrolēt ieradās revidents no Rīgas Boriss Bakalinskis. Viņš bija krietni vecāks par mani, bet tas netraucēja man viņu iemīlēt un iziet pie Borisa par sievu. No trūcīgas lauku meitenes kļuvu par Rīgas kundzi. Ļoti labi dzīvojām, gadu starpība netraucēja, jo arī es savās domās, izjūtās un rīcībā biju vecāka par pasē ierakstītajiem gadiem. Kopīgi ar Borisu izaudzinājām labu dēlu. Visi kopā braucām apciemot vīra radiniekus Ukrainā, nedomājot, ka pienāks laiks, kad robežas būs šķērslis, lai cilvēki satiktos. Vīrs apglabāts Rīgā, tāpēc ciemos pie viņa eju tikai domās.”
Tagad Boriss Olgas nodarbēm seko no dēla zīmētā portreta pie sienas. “Gaidim ir talants. Viņš mūs abus uzzīmēja, rau, cik es te vēl jauna,” Olga ar skatienu it kā pievirza savu portretu tuvāk vīra portretam. Viņa nesteidzīgi stāsta, ka kopdzīvē vienmēr rēķinājusies ar cilvēkiem, kas viņai blakus, darīdama visu, lai apkārtējie justos labi un aprūpēti. “Tagad esmu palikusi viena, jo vecumā jaunus draugus vairs neiegūt. Ja redzu, ka cilvēkam nepieciešama palīdzība, to neliedzu, bet laika īsināšanas nolūkā pa kaimiņiem nestaigāju. Laikam jau esmu vienpatne, jo vienmēr baidos, vai tikai kādam mana klātbūtne netraucē. Vairāk nekā desmit gadus dzīvoju Gulbenē, bet pazīstu tikai dažus kaimiņus. Laikam esmu pārāk šerpa un neiecietīga. Ja man cilvēkā kaut kas nepatīk, viņu par to nenosodu, bet no viņa atsakos. Man pietiek ar krustdēla ģimenes mīlestību, kas dzīvo kaimiņos. Neesmu jau vienīgā pasaulē, kurai bērni mīt tālumā un dzīvesdraugs jau aizsaulē.”
Baidās no skumjām
Neviena cilvēka spēkos nav izvairīties no skumju pārdomu brīžiem un klusējošās, smagpilnās vientulības. Arī Olgai tas nav pa spēkam. Lai nevajadzētu ļaut vaļu asarām, viņa pat Ziemassvētkos attiekusies no eglītes rotāšanas, bet kāda mīļa cilvēka roku sarūpētās trīs svecītes, ko viņa atradusi maisiņā uz dzīvokļa roktura, Olga nodedzinājusi tad, kad mājās nebijis elektrības. “Kāpēc raudāt? Vai tas, ka atcerēšos, kā kopā ar vīru un dēlu savulaik saiņojām zem eglītes noliktās dāvanas, kā skaitījām dzejolīšus, man šodien palīdzēs? Tad jau labāk, sajūtot skumju tuvošanos, meklēju kādu nodarbi, lai ik brīdi justos ar kaut ko aizņemta. Vasarā rušinos puķu dobē mājas priekšā, bet, kad vakari kļūst garāki, strādāju rokdarbus. Pati esmu sev šuvēja un adītāja. Cik zeķu un cimdu pāru, cik svīteru un jaku esmu sev un citiem noadījusi! Ne saskaitīt! Atveru skapi un brīnos, cik tajā daudz tērpu – visi pašas šūti, bet, kad vajag, nav ko vilkt mugurā. Vajadzētu nedaudz pielabot, pielāgojot šodienai, bet vairs negribas šujmašīnu darbināt.” To stāstot, Olga mēģina rast atbildi, kāpēc pēdējos gados sākusi sevi vairāk taupīt, jo dzīvē viņa to nav mācējusi. “Jā, laikam no vecuma nevienam nav iespējams izbēgt. Ar to ir jāiemācās sadzīvot, pieņemt kā pašsaprotamu. Vai nu dusmojos uz sevi, vai ne, tāpēc jau spēka vairāk neradīsies. Tomēr arvien vairāk sajūtu, ka četras sienas mani nospiež, daždien jūtos kā krātiņā. Tā vien gribas sienas atbīdīt, lai atkal varētu atgriezties pagātnē, kam pieder sabiedriskās aktivitātes, dziesmas un smiekli. Saka, tajā nevajagot kavēties, bet piedzīvoto un pārdzīvoto jau nevar aizmest kā nevajadzīgu lietu. Atpakaļ uz Rīgu sirds nevelk, bet arī Gulbene nav tā pilsēta, par kuru jūsmot. Es te vienkārši dzīvoju, bet cilvēks iemācās dzīvot visur.
