Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Dzintars Vējiņš.
Dzimis: 1932.gada 24.septembrī Beļavas pagastā.
Darbs: iekšlietu sistēmā, zivju inspektors Baltijas baseina zivju krājuma aizsardzības zvejniecības regulēšanas pārvaldē “Baltribvod”, Pļaviņās dibinājis un vadījis Ezeru un upju inspekciju, pēc tam bijis zivju inspektors Alūksnes un Gulbenes rajonā.
Gulbenietis Dzintars Vējiņš jau divdesmit gadus ir pelnītā atpūtā, bet mūža lielāko daļu viņš, būdams ne tikai bargs, bet arī saprotošs zivju aizsardzības inspektors, gādājis par kārtību Gulbenes, Alūksnes un arī Madonas rajona ūdenskrātuvēs un cīnījies ar maluzvejniekiem, pieredzēdams ne vienu vien ne tikai smieklīgu, bet arī paša dzīvībai bīstamu gadījumu.
“Mani kopš jaunības interesēja zivis, tāpēc biju lietas kursā arī par apkārtējiem ūdeņiem. Strādāju par zivju aizsardzības inspektoru, biju pakļauts Zivsaimniecības ministrijai Maskavā. Tolaik mana kā zivju aizsardzības iecirkņa inspektora apkalpes zona aptvēra Gulbenes, Alūksnes un Madonas rajonu,” stāsta Dz.Vējiņš.
– Vai tolaik darba pienākumos ietilpa tikai maluzvejnieku ķeršana?
– Nē. Mēs katram ezeram gatavojām pasi, kurā bija norādīts ezera lielums, krusteniski tika veikti dziļuma mērījumi, kas tika atzīmēti pasē, kā arī zivju uzskaite. Reizi trīs gados braucām uz Kaļiņingradu, kur trīs mēnešus mācījāmies absolūti visu par zivīm. Visi sēdējām pie galda un graizījām zivis, kas tika glabātas formalīnā. Visu vajadzēja arī krievu valodā aprakstīt. Pēc tam kārtojām eksāmenu. Toreiz uzskatīja un es tam absolūti piekrītu, ka zivju inspektoram ir jābūt arī zivkopim, tāpat kā jāpārzina juridiskie jautājumi. Pats personīgi Pļaviņās dibināju arī ezeru un upju inspekciju, ko divus gadus arī vadīju. Atgriežoties darbā Gulbenē, visus gadus līdz aiziešanai pensijā strādāju par iecirkņa zivju inspektoru Gulbenes un Alūksnes rajonā.
– Jūsu darbs uzskatāms par bīstamu?
– Pat vairākas naktis pēc kārtas esmu sēdējis slēpnī, lai pieķertu maluzvejniekus neatļautās rīcības brīdī. Ar jaudīgiem fotoaparātiem iemūžinājām vainīgos, lai viņi nevarētu noliegt savu vainu. Izmantojām tālskati. Vienu reizi esmu pielietojis arī ieroci. Man bija zināms, ka Ušuru ezerā neatļauti ķer vēžus. Maluzvejnieki ieskrēja tieši man rokās. Stādījos priekšā, ieslēdzu prožektoru. Viņi apstulba. Viens ķēra ar roku pie bikšu aizmugures. Sapratu – nebūs labi. Izrāvu pistoli un izšāvu nevis gaisā, bet tā, lai vainīgais dzird, kā garām nosvilpj lode. Abus vainīgos aizturējām. Vēlāk izrādījās, ka viņi bija armijas vīri no armijas daļas, kas atradās Mārcienā. Meloja kā zirgi. Toreiz jau arī katram cilvēkam ieroča nebija, tāpēc uzreiz nospriedu – armijnieki vai miliči. Dokumentus uzrādīt viņi atteicās. Saskaitījām vēžus, sastādīju pārkāpumu protokolu un palaidu. Otrā dienā pēc aizturēšanas braucu uz armijas daļu, jo viņi tika atpazīti pēc automašīnas numura. Šī lieta nonāca Baltijas kara apgabalā, kur arī tā vēl nebeidzās, bet tika nosūtīta tālāk uz PSRS Aizsardzības ministriju. Vainīgajiem vēži izmaksāja arī dienesta pakāpi un darbu bruņotajos spēkos. Personīgi esmu piedalījies vairāk nekā simts tiesas prāvās, kas saistītas ar maluzvejniecību, kuras esmu vinnējis.
– Kā zinājāt, kur un kad konkrēti ieradīsies maluzvejnieki?
– Mums katram bija izveidots savs aģentu loks, kas tika turēts slepenībā. Gulbenes rajonā man bija 15, bet Alūksnes – 30 aģenti. Viņi man ziņoja par gaidāmo maluzvejnieku rosību. Šiem aģentiem bija atļauts gada laikā nozvejot desmit kilogramus zivju. Atceros, aģents ziņoja, ka ārstu komanda no Smiltenes gatavojas braukt uz Alūksnes ezeru durt zušus. Naktī, kad viņiem vajadzēja braukt uz ezeru, visur uz ceļa stāvēja autoinspekcijas ekipāžas. Tomēr mums nebija pareiza informācija. Tika ziņots par Alūksnes ezeru, bet viņi bija aizbraukuši uz Pullāna ezeru un tikuši pie pamatīga zušu loma. Tomēr liktenis nebija viņiem labvēlīgs. Ar visu lomu un žebērkļiem Alūksnē viņu “Moskviču” aizturēja autoinspektors par braukšanu naktī ar neapgaismotu numura zīmi. Divus, manuprāt, notiesāja uz pieciem gadiem cietumā. Pēc pieciem gadiem vienu no viņiem atkal noķēru Ušura ezerā.
Ja nelikumīgo zvejotāju aizturēju pirmo reizi, tad visbiežāk izteicu tikai mutisku brīdinājumu, iztiekot bez protokola. Varbūt tāpēc vēl tagad, mani satiekot uz ielas, cilvēki noceļ cepuri. Ir bijuši gadījumi, kad, rakstot protokolu, uz jautājumiem saņēmu pat smieklīgas atbildes. Atceros, pieķēru vienu nēģu ķērāju, kurš taisnojās, ka neko nelikumīgu nedarot. Labi zināju, kāpēc viņam rokās ir uzvilkti cimdi, tomēr pajautāju, kāpēc tā. Vīrietis atbildēja, ka esot nakts un salstot rokas. Vienreiz biju aizbraucis pārbaudīt Virānes ezeru. Pamanījām, ka ezera vienā krastā notiek liela rosība. Pa ceļu no Kraukļu puses piebraucām klāt. Krūmos ievērojām nomaskētu traktoru. Lai vīri nevarētu nozust, noņēmām traktoram akumulatoru. Aizbraucām atpakaļ un pa niedrēm piebraucām klāt ar laivu. Kā gadījās, kā ne, maluzvejnieku gaismas luktura staru kūlis apgaismoja tieši mūs. Piecēlos kājās un grasījos izšaut raķeti, lai ezeru izgaismotu, bet nepaspēju, jo manā virzienā lidoja žebērklis. Citas iespējas paglābties nebija, kā mesties ezerā. Maluzvejnieki metās bēgt katrs uz savu pusi krūmos. Izsaucām papildspēkus no milicijas. Vēl šodien redzu ainu, kā Einārs Rutkaste ieradās ar automātu kaklā. Izķemmējām mežu un sadzinām rokā. Tolaik policijā nekad nebija tumši logi jau pēc pulksten pieciem vakarā, kā šodien. Milicija strādāja visu nakti. Tāpēc arī tika atklāts tik daudz pārkāpumu.
– Maluzvejniekus ķērāt arī ārpus Latvijas?
– Pieredzes apmaiņā esmu bijis inspektors arī Baikāla ezerā un Amūrā. Zivju tur bija papilnam. Tolaik pilsētas Komsomoļskas vispār vēl nebija, tikai dažas mājas. Centos izvairīties no šiem braucieniem, jo tur strādāt bija ļoti grūti. Mēs centāmies būt stingri savās prasībās, jo 25 procentus no uzliktās soda naudas saņēmām kā prēmiju, bet vietējie inspektori mums norādīja, kurus maluzvejniekus drīkst, kurus nedrīkst aiztikt, jo paši bija uz vienu roku. Tomēr viņi bija godīgi. Vēl divus mēnešus pēc atgriešanās Gulbenē man tika pārskaitīta prēmijas nauda. Es to saucu par prēmiju, kas tika maksāta par mutes klusēšanu. Par to, kas notiek Krievijā, nezinu, bet, cik esmu dzirdējis, arī šodien maluzvejnieku netrūkst, tikai mūsu ezeros un upēs ir palicis maz zivju.
– Bija mēģinājumi jums pielabināties?
– Lai visur pagūtu, pārvietojos ar “bobiku”. Godīgi sakot, ar kājām pat negribēju pārvietoties pa pilsētu, jo vienmēr tika piedāvāts dārgs dzēriens tikai tāpēc, lai iekarotu manu draudzību un varētu zvejot. Nebūšu godīgs, sakot, ka neatļāvu. Cilvēkus, kam atļāvu, nenosaukšu, jo viņi bija mani aģenti.
– Kā vērtējat to, kas šodien notiek ar mūsu ezeriem un upēm?
– Daudz kas vairs nav tā, kā agrāk. Tagad cilvēks aizbrauc peldēties uz Ludza ezeru, bet ne jau katrā vietā to var darīt. Tikai uzbērtā pludmalē, samaksājot nodevu. Lai piekļūtu Sprīvuļa ezeram, jāiet pāri privātīpašumam – atkal nekā. Vairs jau nav īsti pat kur peldēties. Ezeri aizvien vairāk aizaug. Aizauguši ir ne vien krasti, bet arī ezera dibens. Šodien dabiskās ūdenskrātuves netiek apsaimniekotas, kā pienākas. Atceros, kā ziemā pa ledus apakšu vilkām tīklu, kura spārni uz katru pusi bija no 150 līdz 300 metriem. Tīkla apakša tika nosvarota, lai tīklam piestiprinātie āķi neierokas dūņās. Tonnām ūdenszāļu tika izvilkts. Katru gadu ezeros strādāja niedru pļāvēji. Ezeri tika rūpīgi kopti. Ziemā daudz strādājām pie tā, lai neslāptu zivis. Tagad pūš gaisu no viena āliņģa otrā, bet mēs zem ledus pumpējām skābekli, kamēr ledus izliecās. Šajā ziņā tika piedāvāti vairāki labi racionalizācijas priekšlikumi. Ar laiku tikām pievienoti Madonas vides aizsardzības pārvaldei, ko mēs – zivju inspektori saucām par ateju tīrītājiem, jo viņi atbildēja tikai par attīrīšanas iekārtām. Kad zivju būšanu pārņēma neprofesionāļi un vēl sāka visus komandēt, gandrīz visi zivju inspektori aizgāja no darba, kurš pensijā, kurš citā darbā.
