Tik tuvu jau 2015.gada nogale. Pirms tam vēl sirdi dziedinoši Ziemassvētki. Kā vēlētos, lai tie ir mierīgi! Pēdējais pusgads liek kļūt uzmanīgiem. Kamēr bijām Eiropas Savienības prezidējošā valsts šī gada pirmajā pusē, šķita, kaut kā jau galā tikām. Atsauksmes sākumā bija apmierinošas. Bet tad – sākās… Savstarpēja nesaticība varas ešelonos. Esam jau nonākuši it kā pie 12.Saeimas atlaišanas (jo sākšoties parakstu vākšana par to). Stingru brīdinājuma zīmi pielika notikumi Francijā. Teroristu uzbrukumi vairākās vietās Parīzē izvērtās par slepkavošanu “pēc kārtas”. Nerēķinoties ne ar ko. Ak, aizejošais 2015. – izturi, lūdzams, neliec pasaulei sabrukt kara un brutalitātes šausmās! Atceros 2014.gada vasaru. Pasaules koru olimpiādi Rīgā. Kāda atvērtība, draudzīgi smaidi un rokasspiedieni! Pat man tik grūti saprotamā Āfrika izraisīja draudzīgas jūtas, kad noklausījos un noskatījos Dienvidāfrikas kora priekšnesumu. Man iepatikās arī savādība. Sāku cilāt rokas un kājas līdzi dziedājuma ritmam. Kopīgi dziedātā Eiropas Savienības himna, olimpiādei beidzoties, aplausu jūrai šalcot, sirdi iedrošināja, ka pasaules tautas var tik labi saprasties dziesmā. Visiem kopā – ne naidā un nenovīdībā, bet draudzībā un roku pasniedzot grūtībās! Dzīvot tur, kur tava dzimtā vieta, to kopt un mīlēt, visu, kas tikai pie tevis savvaļā aug un mīt, saudzēt un dārgu turēt! Tikai savā guļas vietā tev īstie sapņi nāks ciemos… Lai kādi pasaules vēji pūš, tev savā zemē būs laimīgs mūžs!
