Dzīve nav kino. Tas notiek kādā pagastā, šķietami mierīgā. Ir tāda vieta, kur alkohola kāri cilvēki var veldzēt slāpes par lētu naudu. Vai tiešām esmu vienīgā, kurai traucē iereibušu cilvēku iegāšanās šajā dzīvoklī, troksnis, ko viņi saceļ?
Dzīve nav kino. Tas notiek kādā pagastā, šķietami mierīgā.
Ir tāda vieta, kur alkohola kāri cilvēki var veldzēt slāpes par lētu naudu. Vai tiešām esmu vienīgā, kurai traucē iereibušu cilvēku iegāšanās šajā dzīvoklī, troksnis, ko viņi saceļ? Un es nesaprotu, kāpēc neviens neko nedara. Dienu no dienas dzīvoklī ierodas ne mazums cilvēku, kuri sev līdzi nes nelabu alkohola smaku. Ļautiņiem šī noteikti ir “zelta bedre”, jo ne jau visiem cilvēkiem pietiek naudas, lai alkoholu un cigaretes iegādātos legāli – veikalā, tāpēc ir jāmeklē šādas iestādes. Bet vai to var saukt par iestādi? Vairumtirdzniecības vieta, kuru laiku pa laikam apmeklē piegādātāji, un, nedod Dievs, gadīties ceļā viņu ašajam solim vai nepareizi paskatīties viņu virzienā, tad tiec nozākāts.
Es domāju, ka tas jau ir kļuvis par ikdienu, jau sen ir pierasts pie smakas kāpņu telpā, skaļajiem bļāvieniem un lamuvārdiem, pie trokšņa, kas rodas, dauzoties pie durvīm. Visvairāk mani neapmierina, ka neviens neko nedara. It kā tur nekas nelegāls nenotiktu, it kā tur dzīvotu cilvēki, kuri pelna naudu iztikai pavisam godīgi un ar smagu darbu.
Kādu gan piemēru vecmamma rāda saviem mazbērniem, kuri tur dzīvo gandrīz visu laiku? Šajā dzīvoklī nav miera ne dienu, ne nakti. Acīmredzot viņai ir vienalga, kas notiek ar mazbērniem, ko katru dienu viņi satiek un redz mājās.
Bet vai tādas vietas nevajadzētu pamazām mēģināt likvidēt? Laikam jau cilvēki ir pārāk kūtri, izskatās, ka neviens nevēlas cīnīties. Bet varbūt cilvēki vienkārši baidās? Es to nesaprotu.
