“Vislabāk man rakstās naktīs, kad apkārt ir klusums, kad mana domu telpa ir brīva no saskarsmes ar citiem cilvēkiem, kad tur rosās tikai iztēle,” saka gulbeniete Iveta Krūmiņa.
“Vislabāk man rakstās naktīs, kad apkārt ir klusums, kad mana domu telpa ir brīva no saskarsmes ar citiem cilvēkiem, kad tur rosās tikai iztēle,” saka gulbeniete Iveta Krūmiņa. Viņa ne tikai strādā un dzīvo grāmatu pasaulē, bet šo pasauli mēģina radīt arī pati.
Ikdienas darbā, strādājot par abonementa vadītāju Gulbenes bibliotēkā, Ivetai, sastopoties ar daudziem cilvēkiem, nākas dzirdēt dažādus dzīvesstāstus. Tie viņā veido pārliecību, ka ikviens esam maza planēta, un katrs dzīvojam ar savu patiesību.
“Skumji, ka daudziem ar pusmūžu vien nepietiek, lai iemācītos savu patiesību neuzspiest citiem, lai pieņemtu otru tādu, kāds viņš ir. Lai iemācītos otru netiesāt un neaprunāt, jo vārds ir spēks, kas bieži vien griežas atpakaļ,” Iveta secina.
Izdzīvo devējas un saņēmējas prieku
Viņai ir tuvi Zentas Mauriņas vārdi, ka “prieks ir izstarot un izdalīt, izdalīt to, kas mums pieder, vienalga, vai tā būtu maize vai māja, doma un sapnis, un zināt, ka ir kāds, kas to saņem.” Iveta ir pateicīga dzīvei par to, ka apkārt ir tik daudz cilvēku, kuriem piemīt šis izstarošanas prieks. Varbūt tas piemīt tikai tiem, kuros vēl mājo bērns? Ivetai vēl joprojām ir tuvs Sent – Ekziperī “Mazais princis” un “Vinnijs Pūks”.
Iekšējo pozitīvo enerģiju viņa meklē un rod sevī. “Tieši tādām acīm, ar kādām tu vērsies pasaulē, pasaule raudzīsies tevī,” Iveta ievēro šo patiesību.
Pirmais dzejolis – divu gadu vecumā
Ivetas bērnības atmiņu mozaīku veido galvenokārt nostāsti par to, kā ir bijis. Viens no mozaīkas fragmentiem saistās ar pirmā dzejoļa tapšanu divu gadu vecumā. Iveta gulējusi uz muguras Liedskalniņu dzimtas mājas pagalmā uz zilas sedziņas un vērojusi, kā debesīs slīd mākoņi. Meitenītes mutē pēc redzētā virknējušies vārdi par baltām mākoņu aitiņām, kas skrien pa zilu debess taciņu, par to, kā tās satiekas un izšķiras. Jau pēc mirkļa dzejolītis pārtapis dziesmā. Melodiju sacerējusi Antra Liedskalniņa. Tas bijis abu pirmais kopdarbs Liedskalniņu dzimtā. Skolas gados Iveta rakstīja pasakas, tēlojumus un miniatūras. Tās pacietīgi gaida brīdi, kad cita pēc citas varēs kārtoties apjomīgā grāmatā. Blakām vienmēr bijuši cilvēki, kas iedrošinājuši tās ļaut iepazīt arī citiem. Tā noticis arī ar dzejoļiem, kas apkopoti nesen izdotajā krājumā “Starp trauslu laiku un tevi”, un sader ar Arvja Deguma vārsmām.
Vajadzība kādam izteikt sevi
Miniatūrās un dzejā ir daudz intīmu pārdomu, kas mājo autores dvēselē. Kā iesprostots strauts tās alkst izlauzties brīvībā. Sākotnēji Iveta šīs izjūtas mēģinājusi savaldīt, uzskatot, ka ne vienmēr tās jāatklāj citiem. Tomēr vēlāk sapratusi, ka vēlme – no sevis kaut ko dot otram – ir vajadzīga. Ir nepieciešama vēlme ar kādu runāt. Ne vienmēr tam jābūt reālam cilvēkam. Ivetai tas ir pašas iztēlē radīts tēls, kas līdzinās Dievam. Tam viņa izsūdz bēdas, ļaujas priekā un daudz stāsta par sevi. “Man šis iztēles auglis ir vajadzīgs, jo mobilizē radošajam darbam.”
Runā ar mīlestības vārdiem
Iveta paceļ vāku vecāsmātes atstātai pūra lādei un atziņu apcirkņos meklē īsto, vienīgo, visspēcinošāko vārdu – Mīlestība. Tas ieķeras plaukstā, izstarodams siltumu. Bieži viņa atkal un atkal starp daudziem to atrod kā pirmo. Bieži sirds mulsuma un apjukuma brīžos Iveta tur to plaukstā – sirsnīgu un paļāvīgu. Viņa nevar rakstīt vienkārši tāpat. Ir vajadzīga mīlestība – katrai rindai, katram vārdam un teikumam. Mīlestības vārds pats prasās paņemams. Ivetai tas nozīmē vienīgo un īsto ceļu pie tuviem cilvēkiem, pie jauna dzejoļa, nākotnē – arī pie jaunas grāmatas.
Viņa neprot runāt ar vienaldzīgiem vārdiem, jo tiem ir gaistoša skaņa. Iveta vēlas palikt tai vasarā un dienā, kad rudzupuķēs caur zeltainu putekšņu miglu iet mīlestība.
Stāsts vienkārši notiek
Laikam nav tāda dzejnieka, kas apsēžas pie galda un sāk rakstīt. Arī Iveta tiem nepieder. Viņu dzejoļi uzmeklē, braucot vilcienā, ejot pa ielu, laižoties miegā vai raugoties pa logu. Negaidot veidojas gatavs teikums. Tam seko nākamie. Iveta pārliecinājusies, ka labākais ir tas, kas iznāk vienā elpas vilcienā. Tiklīdz mēģina kaut ko mainīt vai labot, cerētā iznākuma nav. Viņa atceras gadījumus, kad kāda miniatūra vai dzejolis palicis arī nepabeigts.
Bijuši gadījumi, kad lūgts, lai Iveta sacer dzejoli kādam konkrētam cilvēkam jubilejā, bet tas nav viegli paveicams uzdevums. Vieglāk ir rakstīt tam, kam autore pati vēlas kaut ko pateikt. Viņa cer, ka cilvēki sapratīs viņiem domāto. Ir gadījies, ka Ivetai prasa padomu, kā dzīvot. Ne vienmēr to iespējams rast uzreiz. Paiet laiks, un Iveta ieteikumu iepin kādā stāstā vai miniatūrā.
Nemeklējiet līdzību ar sevi
Uzrakstīto Iveta vispirms nolasa vai ļauj izlasīt meitai. Viņa protot būt barga kritiķe, dažkārt norādot, ka šodien neviens tā neraksta, ka jārunā nedaudz piezemētāk un vienkāršāk. “Arī meita varētu rakstīt labas miniatūras, jo viņā mīt dziļas domas, kuras atliek tikai izvērst.” Kritiķu lokam pieder arī Ivetas draudzene, kura dzīvo Rīgā. “Man daudzi ir bilduši par viņiem nerakstīt. Daudzi pārmetuši, ka vienā vai otrā stāstā atpazinuši sevi. Es nekad nerakstu par kādu konkrētu dzīvē sastaptu cilvēku, bet apspēlēju dažādas dzīves situācijas, dzirdētas sarunas, dzīvesstāstus un šodienas realitāti. Lasītāji, nemeklējiet manos darbos sevi! Viss ir tikai manas iztēles augļi,” atgādina Iveta.
Sevi viņa raksturo kā cilvēku, kam ir divas dabas. Darbā un saskarsmē ar cilvēkiem Iveta ir rezervēta, bet draugu pulkā – jautra un atraisīta.
“Izbrīna, ka cilvēki, lai iepazītos ar mani, sāk runāt no “augstiem plauktiem”. Prasa, vai esmu lasījusi, piemēram, Rēriha darbus. Atbildu, ka ne, un saku, ka lasu “Pasakas par ziediem”.”
Pie viena pavarda ir četras paaudzes
Iveta daudz runā par Liedskalniņu mājām Jaungulbenē, kurās pie viena pavarda sildījušās četras paaudzes. Plecu pie pleca kopušas zemi, rosījušās laidarā un pļavā, pulcējušās pie kopīga vakariņu galda, kur mājas gariņš, saritinājies uz vēl siltas maizes krāsns, vakarā pārlaidis pār istabu apmierinātu skatu: “Ir visi mājās.” Mājas Ivetai saistās ar mīļiem un tuviem cilvēkiem, no kuriem daudzi aizgājuši pa dievainīšu ceļu. Tā ir vecvecmamma Alīda ar sīkrūtainu priekšautu un batista lakatiņu. No pagātnes izkāpj un viņai blakus nostājas vecvectēvs Otto, no dzīves gudrības un smaguma nosirmojis un salīcis, bet stingrs un bargs. Pagalmā pie ceriņu krūma Iveta redz nostājamies mammu, kas vienmēr pratusi būt laba draudzene, mājas sirsnība, mājīgums, prieks un mūzika. Viņai blakus tētis – vairāk radīts intelektuālam darbam, kas mājās centies uzturēt veco ierasto kārtību.
“Viņi abi bija mūsu mājas dziesma – svētkos, īpaši Jāņos, jo kad tad vēl godināt Jāni. Jāņi tad nu arī bija tie svētki, kad mājās pulcējās savējie. No viņiem īpaši gaidītas bija viešņas no Rīgas – vecmamma Anna un mammas māsa Antra ar ģimeni.”
Aktrisi Antru Liedskalniņu Iveta uzskata par savu stipro cilvēku. Viņas dzīves gudrība un padoms bijis nenovērtējams. Antrā klausoties, Iveta mācījusies lasīt dzeju, mīlēt teātri, izprast dzīvi un cilvēkus, savu domu un izjūtu pasauli. Tas palīdz arī šodien.
