Mēs bieži žēlojamies par neciešamo medicīnu, mūs neapmierina vietējās slimnīcas un nezinām, kā tikt pie brīnišķīgajiem glābējdakteriem Valmierā vai pat Rīgā. Vaimanājam par šo tēmu visi, bet vislielākās pretenzijas ir tad, ja pie ģimenes ārsta dodamies reti, jo tad pašiem ir maldīgs priekšstats par savu veselību. Realitāte ir tāda, ka vidējais statistiskais Latvijas pacients neorientējas medicīnas sistēmā. Vienīgais, ko prot katrs, – izsaukt ātro palīdzību. Un cer, ka šajā brīdī tiks atrisinātas visas viņa veselības problēmas. Taču faktiski tad pacienta organisms jau ir nonācis avārijas situācijā. Te negribu citēt vispārzināmās pamācības par atteikšanos no kaitīgajiem ieradumiem, par veselīgas pārtikas lietošanu, sportošanu un ieklausīšanos savā organismā. Vai mediķi spēj laikus konstatēt pacienta slimības un izārstēt tās? Atceros, jaunībā palaikam man bija jāiziet tā saucamās profilaktiskās apskates. Toreiz tas likās tik formāli. Un bieži vien tā arī notika. Tagad domāju, ka tā bija iespēja, kuru toreiz nenovērtēju. Šodien neviens nedzen pie dakteriem. Un paši mēs, zobus sakoduši, ciešam sāpes vai sliktas sajūtas, kamēr jau krītam no kājām. Joprojām daudzi no mums nav aptvēruši, ka vienīgais glābiņš ir ģimenes ārsts, ar kuru attiecības jāveido visu mūžu un – uz savstarpējās cieņas pamatiem. Ar viņa nosūtījumu mums ir pieejama valsts apmaksāta diagnistika un speciālisti ne tikai šeit pat, bet arī Valmierā vai Rīgā.
