Diezgan netipiski – pirmdienā – vakar pēdējā gaitā Rīga pavadīja Sibīrijā dzimušo latviešu aktieri, režisoru, uzņēmēju, Nacionālās operas direktoru no 1996. līdz 2013.gadam Andreju Žagaru (1958-2019). Netipiska aiziešana bez sevis žēlošanas (publika līdz pēdējam brīdim neko nenojauta par viņa veselības problēmām) un neordināra dzīve. Intensīva, spilgta, veiksmīga, apbrīnota un izsmalcināta kā viņš pats. Skaists vīrietis – Latvijas acīs viskrītošākais metroseksuālis. A.Žagara vārdam un personībai ir pasaulīgs skanējums. To zina un saprot ikviens, kas kaut nedaudz interesējies par šā cilvēka radošo darbību, kas saistīta ar viņa dzīves vislielāko kaislību – operu. Es, kā daudzi citi, nekad neesmu bijusi personiski pazīstama ar šo cilvēku. Un vienlaikus vienmēr esmu uztvērusi viņu kā savējo. Mēs, latvieši, tā esam raduši izjust savu nacionālo dārgumu – aktierus. A.Žagars man kopš jaunības asociējas ar skaisto Robertu Līviņu no Rīgas kinostudijas mākslas filmas “Akmeņainais ceļš” (1983). Ar to vien jau pietiktu. Vēl A.Žagars vienmēr apbūris mani kā neparasts cilvēks, kurš nerunā par savu personisko dzīvi, sargājot savu privātumu. Arī tas man šķiet cienījami – kā labas audzināšanas paraugs un kā iekšējās brīvības etalons. A.Žagars bija viens no 100 Latvijas inteliģences pārstāvjiem, kuri 2015.gadā parakstījās zem atbalsta Kopdzīves likuma pieņemšanai Latvijā, norādot – Igaunijā šāds likums jau spēkā, nodrošinot laulātiem un nelaulātiem pāriem līdztiesību neatkarīgi no tā, vai tie ir pretējā dzimuma vai viendzimuma pāri. Ar ko vēl personīgi man asociējas un vienmēr būs svarīgs A.Žagars kā personība? Laikam taču ar prasmi kopt sevi, savas attiecības ar cilvēkiem blakus. Jo bez labām, sirsnīgām un vienlaikus prasīgām attiecībām nav iespējams neviens veiksmes stāsts. Ar spēju neņemt pie sirds klačas, ar spēju stāvēt pāri mietpilsonībai un apburt ar vienkāršību, draudzību. Man tuva draudzene, kura bijusi labi pazīstama ar A.Žagaru, ir stāstījusi, cik viegls un patīkams cilvēks viņš ir saskarsmē, cik labestīgs un uzmanīgs pret citiem. Saviļņojoši ir apzināties, ka latvieši spēj atstāt pēdas kultūras telpā. Ir pietiekami talanta, ambīciju. Vajag tikai tiekties! Tāpēc – lai svinam mūžīgu dzīvi!
