Katoļu priesteris Vjačeslavs Bogdanovs: – Ziemassvētku brīnums man kā kristietim nesaistās ar izrotātām eglītēm un dāvanām, bet ar Kristus piedzimšanu. Tur ir šo svētku īstā jēga.
Katoļu priesteris Vjačeslavs Bogdanovs:
– Ziemassvētku brīnums man kā kristietim nesaistās ar izrotātām eglītēm un dāvanām, bet ar Kristus piedzimšanu. Tur ir šo svētku īstā jēga. Cilvēki Ziemassvētkos ir aicināti būt kopā ar mīlestību, kas piedzima pirms 2000 gadiem, kad Dievs pie mums sūtīja savu jaunpiedzimušo dēlu Jēzu, līdz ar viņu mums dāvājot ne tikai pestīšanu, bet atklājot sevi kā mīlestību. Tas būtiski atšķir kristietību no visām pasaules reliģijām. Dievs – tā ir mīlestība, kas dzīvo mūsu vidū. Viņš neatrodas kaut kur aiz mākoņiem debesīs, bet ir starp mums.
Ziemassvētku svinēšana manā bērnībā vienmēr bija gan laicīga, gan reliģiska. Ziemassvētku vakarā visa ģimene gājām uz baznīcu. Manī tas atstāja neizdzēšamu iespaidu. Īpaši baznīcā uzburtā Betlēmes ainiņa, ko nebeidzu aplūkot. Atceros, ka pēc tam mājās tēvs un vectēvs ģērbās dažādās maskās. Man no viņiem bija bail, bet es zināju, ka pēc šīm bailēm sekos dāvana.
Manā bērnībā veikalos īpaši neko nevarēja nopirkt, bet mamma ar tēti visai ģimenei kā dāvanu bija iegādājušies Salaveci un Sniegbaltīti. Biju mazs zēns, tāpēc viņu figūras šķita lielas. Tās mājās glabājās ilgus gadus. Tomēr vismīļāko dāvanu Ziemassvētkos es saņēmu no vecmammas. Neilgi pirms aiziešanas mūžībā viņa man uzdāvināja krustiņu. Tas nebija ne zelta, ne sudraba. Vienkāršs krustiņš uz kura uzrakstīti divi vārdi – glāb un sargā. Šo dāvanu kā dārgumu glabāju vēl šodien.
Es novēlu, lai šajā – vistumšākajā naktī – katra cilvēka dzīvē atspīdētu gaisma. Lai mēs uz brīdi atbrīvotos no ikdienas problēmām un nesaskaņām, ļaujoties Dieva brīnumam. Mums trūkst šīs dievišķās klātbūtnes. Ne jau tāpēc, ka Dieva nav, bet paši neesam atvērti mīlestībai, neesam atvērti cits pret citu. Šajā naktī nepaiesim viens otram vienaldzīgi garām!
