Cik gan daudz cilvēku dzīves laikā paspēj pazaudēt sevi? Pazaudēt sevi citos?
Cik gan daudz cilvēku dzīves laikā paspēj pazaudēt sevi? Pazaudēt sevi citos? Un cik daudzi no tiem spēj sevi atkal sameklēt un atgūt?
Cilvēki dzīvo un pēc kāda laika attopas, ka vairs neeksistē ar savām domām, prātu pārņēmušas sveša idejas, domas, attieksme pret apkārtējiem. Sirdi nomāc svešas jūtas, svešas nepatikšanas un rūpes. Grūti ir dzīvot, skumstot un uztraucoties par citiem. Ir tāda robeža, ko grūti nepārkāpt un grūti šķērsot. Īstenībā grūti ir viss. Nekas vairs mūsdienās nav viegli.
Ir jāiemācās dzīvot sev, bet jāiemācās dzīvot tā, lai labsirdība un līdzjūtība valdītu pār jums. Ir jāmāk veltīt laiku sev, kādu laika sprīdīti tikai sev. Pietiktu iegādāties kaut ko sev, lai jūs justos labāk. Pietiktu tikai ar nieciņu, kādu jaunu lietiņu, ko nolikt skapī, plauktā vai pie gultas. Tas darītu jūs priecīgākus, liktu aizmirst rūpes, kuras vajā diendienā.
Bieži vien cilvēks pats nepamana, ka domā ar kaimiņa galvu, valda vienādi uzskati. Varbūt ir tā, ka personiskās domas tomēr ir, bet cilvēks baidās tās izteikt, baidās, ka tiks apsmiets, par viņu ņirgāsies. Mūsdienās cilvēki prot kritizēt cits citu, uzskata, ka tas, kuram vairāk naudas, var vairāk komandēt citus, var atļauties izteikt savas domas, pat tad, ja tās aizskar citus. Neiecietība ir ļoti liela problēma. Ne jau tikai nauda nosaka cilvēku attieksmi un cieņu, bet arī tas, kā cilvēks apģērbts, cik modernas drēbes mugurā, kur tās pirktas. Šis uzskats īpaši dominē jauniešu vidū. Liela nozīme ir tam, ko par tevi domā vienaudži. Lielākā daļa cilvēku dzīvo nevis sev, bet kādam citam. Kam tas viss vajadzīgs? Jums?
Ir jāmācās būt neatkarīgam, dzīvot sev. Nedrīkst pazaudēt sevi, savas personiskās domas. Ja tas jau ir izdarīts, tad ir jāmāk atrast sevi citos.
