Tā bija neparasta mīlestība. Bez mēnesnīcas romantikas un lakstīgalu dziesmām ievziedos, bez izbaudītiem kaislīgiem skūpstiem un citu acīm nozagtiem glāstiem, bez kvēliem solījumiem un skaļiem zvērestiem.
Varbūt tomēr jūtām, kas toreiz virmoja starp Lieni un Linardu, piestāvētu pavisam cits apzīmējums? No Lienes puses tās vairāk izskatījās pēc iecietības un līdzjūtības, bet Linardam noteikti nozīmēja daudz vairāk.
Varbūt tās varētu dēvēt par neapjaustām, vārdos nenosauktām iekšējām trīsām, kas dziļi noslēptas citu acīm? Varbūt par tikumisku nepieskaršanos, ko savā laikā augstu godā turējuši mūsu senči? “Tikai pēc laulībām tev būs saldi kārajā grēka ābolā kost!”
Un tomēr – tā bija! Kautra, tikumiska un, kā teiktu šodien, neticama.
Lai arī tolaik skolās vēl nemācīja informātiku un stundās nedrīkstēja neklausīt skolotāju, tā nebūt nebija tāla pagātne. Skalu gaismas vietā pie griestiem mirgoja dienasgaismas spuldzes; mūzikas stundās skolotājs atskaņoja ne tikai skaņuplates, bet arī lentu magnetafonu. Skolēnu zināšanas tolaik tika vērtētas pēc piecu ballu sistēmas, un skolas formas vairs nebija obligāta prasība. Reti kura meitene tolaik vidusskolas klasēs matus pina bizēs – ikdienā daudz ērtāks bija īsais, zēniskais griezums.
Lienes bize sniedzās līdz pat jostas vietai. Tā lieliski piestāvēja viņas apzinīgumam un kautrīgumam un praktiski noderēja tautas deju kolektīvā. Kamēr citas dejotājas matos iepina liekās bizes, viņai pietika ar savējām. Dejojot modernās dejas, bizi gan ērtāk bija savīt gredzenā, un tad Lienes pakausi rotāja grezns matu vijums.
Linards meiteni pirmoreiz ieraudzīja dejojot uz skatuves, brīdī, kad straujākā pagriezienā smago matu pinums atrisa pār muguru un vaļīgi sapītā bize pamazām atrisa līdz nevaldāmam matu klaidam. Tikai pēc koncerta viņš sadūšojās pajautāt kādam no grupas biedriem: “Kas ir šī dejotāja?”
“Skolas direktora meita,” skaidroja kāds no draugiem un smīnot piebilda, “pielūko, esi piesardzīgs!”
Linards jau bez šī brīdinājuma jutās samulsis – viņš nekad nespēs Lieni uzrunāt! Meitenes viņam šķita kas nesaprotams un neatminams. Un kur nu vēl tāda kā Liene!
Vairākas nedēļas Linards stāvēja pie kopmītnes istabiņas loga, gaidīdams parādāmies Lieni. Tā gribējās uz viņu palūkoties atkal un atkal un iztēloties pa vējam atrisušās bizes!
Tad talkā nāca Liktenis, piedāvājot iespēju arī Linardam izmēģināt soli tautas deju kolektīvā, un pie tam vēl – pārī ar Lieni!
Grūti pateikt, kas traucēja vairāk – prātam neaptveramais mulsums vai lācis, kurš laikam jau reiz uzkāpis uz ausīm, – nekāds dižais dejotājs no viņa nesanāca. Pāris mēģinājumus svīdis pats un lieku reizi licis pārdzīvot arī Lienei, viņš pārtrauca savu dejotāja karjeru. “Daudz vienkāršāk ir pavērot no malas,” Linards sevi mierināja.
Bet sapnis par Lieni nu kļuva vēl uzstājīgāks. Tas traucēja koncentrēšanos stundās un miegu naktīs, tas lika plānot un pieņemt pārdrošus lēmumus.
* * *
Šķiet, vēl pavisam nesen skolas aktu zālē prožektoru gaismā rotēja spoguļbumba, iemetot pa spožam gaismas staram telpas viskrēslainākajos stūros, lai tur stāvošajiem jaunekļiem liktu ierauties vēl dziļāk tumsā – līdz pašai sienai, drošībā un neaizskaramībā: ja nu kāda meitene pēkšņi sadomā uzaicināt uz dāmu deju?
Tomēr gan jau vienlaikus kaut kur zemapziņā krimta arī sīks neapmierinātības ķirmis – kur gan viņa kavējas? Vai tad es nepatīku?
Deju zālē uzdrošināšanās spēlē pirmais raunds visai bieži ieilga – dziesmas izskanēja viena pēc otras, bet drosmīgie kautrējās. Kurš spers pirmo soli? Kurš izies gaismas lokā un nodos vērtējumam savu izvēli un dejas prasmi?
Pēc kādas ceturtās, piektās dziesmas dejas plača vidū beidzot izvirpuļoja kāds pieredzējis dejotāju pāris, vēlāk tam pievienojās vēl kāds, bet pārējie joprojām nespēja izlemt. Vieni gaidīja zālē izdziestam vēl kādu gaismas ķermeni; citi cerēja uz mūziku, kura ļautu nostāties labu gabalu meitenei pretim un šeika ritmā enerģiski izpurināt žaketes un bikšu staras; vēl citi sapņoja par maigu valša ritmu, lai, cieši apskaujot meiteni, zvārojoties no vienas kājas uz otru, zāles vidū viņu iemidzinātu.
Linards apzinājās, ka tā viņam dejot nepatīk – nedz kratīties kā pie strāvas pieslēgtam, nedz mīņāties uz vietas kā nolēmētam. Pilnīgi skaidrs, ka vēl mazāk tas patiks Lienei, kura pati dejoja graciozi un viegli. Vērojot no malas, kā viņa ar kārtējo partneri aizriņķo garām, Linards sajuta tuvojamies smacējošu greizsirdības vilni. Kaut kas tūlīt pat ir jāizdomā! Tā vienkārši, malā stāvot noskatīties, kā Lieni savaldzina citi puiši, viņš nespēja.
Kā nojauzdams drauga mēmo izmisumu, viņam palīgā steidzās Vilnis: “Kas par lietu, vecīt?”
Uzticējis draugam savas bažas, Linards jau tūlīt sajutās vieglāk, bet, līdz ko Vilnis apsolījās lietu ņemt savās rokās, viņš pavisam nomierinājās – gan jau draugs kaut ko izdomās. “Noorganizēsim,” teica Vilnis un lietišķi uzsita draugam pa plecu.
Vilnim ar Lieni bija draudzīgas attiecības, jo abi pāris reizes nedēļā mēģinājumos dejoja uz vienas skatuves. Tāpēc balles zālē kā pirmajam deju placī izvest skolas direktora meitu viņam nesagādāja nekādas grūtības, drīzāk – Vilnis to uztvēra kā īpašu godu.
Draugs vēlas, lai nodejojam vēl arī otro un trešo deju? Labāk savējais, nevis kāds cits? Nu, vispār jau varētu, bet – ko lai dara, ja Vilnim sirsniņa silst uz citu meiteni? Viņa arī vēlas pavalsēt…
Ceturtajai un piektajai dejai Vilnis sarunāja Edmundu, un puisis neiebilda – kādi plusiņi personiskajā kontā par direktora meitas izdancināšanu viņam noteikti noderēs. Varbūt pat tiks dzēsti vieni otri iekrājušies grēciņi!
Nevarētu teikt, ka Linardam tas viss ļoti patika, bet – ko lai dara, ja pašam bail izrādīties neveiklam, ja nav iedzimtas prasmes veikli izlocīt mēli? Nebūtu vēl tā deju skolotāja Lienes klātbūtnē Linardu apsmējusi par biezajām ausīm un smagajām kājām…
Ja tā labi apdomā, Vilnis ar Edmundu pildīja tādu kā vairoga funkciju – jau ar pirmajiem mūzikas akordiem aicinot Lieni uz deju, viņi novērsa iespēju meiteni uzlūgt jebkuram citam. Vienīgi – tādā veidā pietuvoties Lienei gan laikam neizdosies… Ja nu viņai iepatīkas Edmunds? Derētu tomēr mēģināt pašam.
Izeju atkal atrada Vilnis – sarunājis ar muzikantiem nākamajai dejai spēlēt lēnus ritmus, daudz neklausoties Linarda iebildumus, ņēma viņu pie rokas, aizveda pie Lienes un vienkārši pateica: “Jaunkundz, šis kungs vēlas ar jums dejot.”
Atvainojies, ka valsēt gan viņš nepratīšot, nosvīdušām plaukstām Linards apskāva Lienes muguru un centās ieklausīties ritmā. Lai arī dziesmā dziedāja par Vecpiebalgas ūdensrozēm, vienkārši tāpat stāvēt zāles vidū nevarēja.
Par laimi, Liene pati viņu izstūrēja no dejotāju straumes virpuļa un aizvirzīja uz mierīgāku zāles stūri, kur, joprojām klusēdami, abi kaut kā nomīņājās visu dejas laiku. Pavadījis meiteni līdz krēslam, Linards bezgala atvieglots atgriezās pustumsā pie sienas. Jā, viegli tas nebūs…
Pēc tam Lieni atkal dancināja Vilnis, tad Edmunds, līdz vēlreiz atskanēja lēnā deja. Atkal Linardam svīda plaukstas, mugura un piere, kājas kļuva kokainas un stīvas, bet Liene klusēdama pacieta.
Tā tas turpinājās visu vakaru – Vilnis, Edmunds, Linards… Kaut kad pa vidu gadījās arī pāris dāmu dejas, bet to ritmi Linardam nebija pa spēkam, tāpēc, nemanāmi izslīdējis no zāles, viņš atstāja Lieni Likteņa ziņā. Kā vēlāk izrādījās, Liktenis izvēlējās Edmundu.
Sarīkojuma beigas Liene parasti negaidīja – viņa bija radusi aiziet nepamanīta, pirms pēdējās dejas, jo vecmamma, pavadot ballētāju ceļā, ik reizes atgādināja: „Nepaliec, meit, līdz balles beigām! Nepaliec par pēdējo slotu!”
Arī šoreiz viņa gar citu mugurām izlavījās no zāles, lai dotos mājup.
No tumšās ārdurvju ailes meitenes priekšā iznira Linards ar Vilni. Neesot vienai ko tumsā staigāt, viņi pavadīšot.
Kāpēc gan ne? Vilnis bija asprātīgs sarunu biedrs, Linards – izteiksmīgs klusētājs. Pateicoties Vilnim, nepilnu pusstundu ilgais mājupceļš sarāvās līdz pāris mirkļiem.
Nākamais sarīkojums pēc scenārija līdzinājās iepriekšējam, tikai nu ķēdīti Vilnis-Edmunds-Linards papildināja Andris, un puiši, raiti ievērojot grafiku, mainījās ik pa dejai.
Sākumā Lienei par to nāca smiekli, vēlāk, kad Vilnis tomēr atklāja šīs kārtības patieso iemeslu, viņa apvainojās. Vērtēta caur jaunības maksimālismu, šī Linarda rīcība šķita savtīga, muļķīga un netaisnīga. Vai viņa būtu Linarda īpašums? Vai varbūt tik maza, ka deju zālē viņai vajag pieskatītājus! Ja nedejo pats, lai atstāj izvēli citiem! Vēl jau gana puišu, kuri vēlas viņu izdancināt.
Tovakar, lai izvairītos no Viļņa un Linarda aizbildniecības, deju zāli viņa atstāja krietni pirms sarīkojuma beigām.
Kādas dienas vēlāk Liene saņēma Linarda zīmīti ar atvainošanos – tas neesot bijis domāts ļauni, viņš neesot gribējis aizvainot. Nez kāpēc šķita, ka tos dažus vārdus diktējis Vilnis – nu gluži viņa stils! Bet – lai nu būtu…
Kad pēc pāris nedēļām visi atkal satikās deju zālē, Liene puišiem bija piedevusi. Kas gan tur slikts? Kamēr šajā ķēdītē iesaistās Linarda draugi, izdejoties vienmēr būs iespējams. Bez tam – Edmunda un Viļņa sabiedrībā laiks pagāja nemanot.
Tovakar pie skolas ārdurvīm viņu gaidīja Linards. Ļoti sakautrējies un nedrošs viņš bilda vārdus par atļauju pavadīt līdz mājām. Liene neiebilda – varbūt beidzot izdosies puisi iepazīt tuvāk.
Nekāda lielā runātāja pēc dabas viņa nebija, tāpēc sarunu vadīt labprāt ļāva otram. Bet ko darīt, ja tas otrs izrādās izcils klusētājs, no kura vārdus izvilkt nevarētu, šķiet, pat ar spīdzināšanu? Uzdevusi vairākus it kā vienkāršus jautājumus un saņēmusi tikai vienzilbīgas atbildes, Liene apklusa. “Labi, klusēsim abi!”
Savādi šķita arī tas, ka Linards negāja Lienei blakus, bet slāja pa pretējo ceļa malu. Liene gan centās būt saprotoša: tur laikam mazāk oļu un grants nebirst sandalēs, bet Linards noteica vien klusu „jā” un sparīgi soļoja uz priekšu, it kā nemaz neievērodams Lienes pastaigas soli.
Aizgājuši līdz Lienes mājas pagalmam, ar īsu “attā”, tāpat no pretējām ceļa pusēm, viņi atvadījās un pagriezās katrs uz savu pusi.
“Puisis nobijies, ko nu es viņu vēl traumēšu ar rokas sniegšanu,” pie sevi nodomāja Liene un norakstīja šo neizdevušos sarunu uz Linarda kautrības rēķina. Varbūt ar laiku pieradīs un kļūs drošāks.
Laiks gāja, bet Linarda rīcībā ārēji nekas nemainījās. Skolas sarīkojumos Lieni joprojām dancināja Vilnis, Edmunds un Andris. Dejām beidzoties, Linards viņu pavadīja līdz mājām – joprojām klusēdams, un joprojām pa ceļa pretējo pusi. Ziņkāres vadīta Liene reiz mēģināja iet pa ceļa vidu, lai vieglāk būtu sarunāties, lai labāk dzirdētu Linarda sakāmo, bet viņš pielika soli, it kā baidīdamies no Lienes tuvuma, un viņai gandrīz pusskriešus nācās steigties puisim pakaļ.
(Turpmāk – vēl)
Reiz iespītējusies, viņa pagriezās atpakaļceļam, bet Linards ne soli neizkustējās no vietas, kur bija apstājies, šo Lienes rīcību pamanījis. Viņš klusēdams rātni gaidīja meitenes atgriešanos, jo tāpat jau skaidrs – māja Lienei uz šo pusi, kur gan citur viņa lai dotos?
Šo kautrās mīlestības stāstu noteikti atceras arī piemājas lazdu puduris, pie kura, pavadot meiteni līdz mājām, ne soli tuvāk vai tālāk, Linards apstājās, mirkli pastāvēja, bikli noteica „attā” un žigli metās atpakaļ. Pusgada laikā viņš tā arī neuzdrošinājās pastiept viņai pretim roku, un kur nu vēl – uz atvadām noskūpstīt.
Septiņu mēnešu laikā neko daudz par puisi Liene nebija uzzinājusi, vismaz ne no paša Linarda. Vienīgi Vilnis viņai zināja stāstīt, ka Linardu audzinot viena pati māte, kura esot pārliecināta katoliete. Puisim bijusi grūta bērnība, par kuru viņš nevienam nevēloties stāstīt. Kā varēja nojaust, savu mazrunīgumu Linards ieguvis tieši tajā laikā.
To, ko Linards tolaik juta pret Lieni, var tikai nojaust. Viņš nevienam neuzticēja savus pārdzīvojumus. Tomēr viņa neatlaidība, pacietība un rūpes par Lieni lika domāt par mīlestību. Klusu, īpašu jūtu caurstrāvotu klātbūtni.
Liene juta viņam līdzi un centās saprast. Bet tas noteikti nebija tas mīlas stāsts, kuru jaunas meitenes izsapņo naktīs un nomodā.
**
Kādā no sarīkojumiem visus gaidīja nepatīkams pārsteigums.
Jau pašā pirmajā dejā, atskanot ievada akordiem, Lienei savu elkoni cēli piedāvāja moderno deju pasniedzējs, kurš iknedēļas nodarbībās par savu partneri parasti izvēlējās viņu. Salvis pazina katru Lienes kustību – ar viņu dejot varētu aizvērtām acīm! Viņa esot kā radīta Vīnes valsim! Un tango, un fokstrotam!
Salvis sen esot gaidījis šo izdevību visiem parādīt, ka pastāv arī skaista deja. Ka tā ir daudz elegantāka, graciozāka un greznāka par ierasto mīdīšanos un kratīšanos zāles vidū.
Liene zināja arī to, ka Salvim svarīgi ir nokomplektēt jaunu dejotāju grupu. Ar deju paraugdemonstrējumiem šajā vakarā viņš to viegli varētu panākt.
Ko gan tur varēja iebilst? Liene piekrita.
Akmens flīzēm klātā grīda aicināt aicināja līgani aizslīdēt pār to. Valsis, rumba, tango, fokstrots… Deju pārtraukumā Salvis aprunājās ar muzikantiem un priekšnesumi turpinājās. Valsis, rumba, tango…
Visa zāle piederēja viņiem! Ik pēc dejas atskanēja skaļas malā stāvētāju ovācijas un aplausi, bet – ne jau visiem tas bija patīkami. Ar acu kaktiņu Liene manīja, kā sagumst Linarda pleci…
Aizbildinājusies ar slāpēm un nogurumu, viņa mēģināja pārtraukt šo izrādi, bet Salvis, ciešāk satvēris viņas roku, aicināja līdzi uz kabinetu, kur atrodams gan ūdens, gan ērts zvilnis. Viņš sen tik labi neesot izdejojies! Liene nedrīkstot to tā vienkārši pārtraukt!
Izmantojusi brīdi, kamēr Salvis uz trepēm aizsmēķē, Liene centās satikt Linardu – radās sajūta, ka vajag šo situāciju viņam izskaidrot. Lai arī tās patiešām bija tikai un vienīgi dejas, no kurām virmoja īpaša gaisotne, starp viņu un Salvi nebija nekādu jūtu. Lienei viņš bija un palika tikai pasniedzējs!
Par Salvi gan viņa šobrīd nejutās tik droša. Iespējams, tieši šajā vakarā viņš uz meiteni palūkojās ar jaunu interesi,- ne velti viņš no Lienes nenolaida acis.
Bet Linards nekur nebija sastopams. Par viņa atrašanos neko tuvāk nezināja nedz Vilnis, nedz Edmunds. Abi vien labsirdīgi pavilka uz zoba augstas klases paraugdejotājus, un pajautāja, vai citiem arī šovakar zālē būšot vieta.
Tobrīd Lienei blakus atkal nostājās Salvis un apsolīja puišiem turpmāk neaizņemt visu telpu.
Dejas turpinājās. „Kā pūciņa, kā gulbis, kā mirāža” Salvis dūdoja Lienei ausī un viss šķita kā pasakā. Skolotāja komplimenti līdzinājās pašam augstākajam vērtējumam.
Liene patiešām jutās viegla un neparasta. Kā no citas pasaules! Tā gan tas notika vienmēr, kad saplūda partneru deju soļi, ritms, kustības un elpa. Tas bija tāds īpašs viena veseluma jeb pilnības stāvoklis. Līdz šim Liene tādu bija izjutusi tikai ar Salvi, tāpēc arī šoreiz deja aizrāva un lika lidot.
Lai arī cik ļoti viņa bija pārņemta ar šo lidojuma sajūtu, vīrieša augošo interesi nevarēja nemanīt. Salvja apskāvieni kļuva arvien ciešāki, un lūpas arvien biežāk pieskārās Lienes deniņiem – tur, kur atrisušās matu sprodziņas. Īsi pirms pusnakts Pelnrušķītes ballei bija jābeidzas, nepametot uz trepēm stikla kurpīti. Doma par attiecībām ar desmit gadus vecāku vīrieti tolaik šķita gluži nepieņemama.
**
Nākamajā nedēļā katra diena atgādināja par piedzīvoto lidojuma sajūtu – Salvis meklēja Lieni gan skolā, gan mājās, un vēlējās izskaidroties un pārliecināt. Lai arī deju mēģinājumā viņš izturējās kā parasti, gaisā virmoja kaut kas svešāds un vārdā nenosaukts. Trauksmains un grūti savaldāms.
Liene izvairījās kā prata, jo pilnīgi apzinājās, ka nav gatava šai aizrautīgajai kaislībai.
Pārdzīvojumus par šiem notikumiem tūlīt gan nomāca citi, jo atklājās, ka pazudis ir Linards.
Pirmdien viņš neieradās skolā un neparādījās tur arī trešdien. Neviens necēla klausuli, kad audzinātāja zvanīja mātei uz mājām. Vismaz kādam taču tur vajadzēja būt? Kādam, kurš zina, kur puisis palicis!
Satraukums izrādījās lipīgs.
Kā pirmais savas bažas pauda Vilnis – Linards nekad bez iemesla nemēdzot kavēt! Viņam pievienojās Edmunds, tad audzinātāja, tad direktors… Nelāga sajūta pārņēma arī Lieni. Neskatoties uz to, ka attiecības ar Linardu viņiem aprobežojās ar pāris nočāpotām dejām, dažiem aprautiem teikumiem no ceļa pretējām pusēm ik pārpiektdienu vakaros, Liene sajuta sirdsapziņas pārmetumus. Tā trakā dejošana noteikti būs Linardu sāpinājusi…
„Nu, nevajag visu uztvert tik saasināti! Vai tad tāpēc nav jābrauc uz skolu? Ja arī kaut kas ir noticis, vai gan nevar paziņot?” viņa tirdīja sevi un domās visu vainu uzvēla Salvim. „Tā bija viņa iegriba!”
**
Ziņas par Linardu ieradās pēc nedēļas, kad grupas audzinātāja atgriezās no viņa mājas apmeklējuma…
Puisis, sestdien agri ieradies mājās, ieslēdzies savā istabā un nav atsaucies pat uz mātes aicinājumu pusdienās. Viņa visādi izmēģinājusies ar Linardu sarunāties caur durvīm, bet viņš neatsaucies. Nojauzdama ko nelāgu un nevarēdama atvērt durvis, māte gājusi pie kaimiņa, lai atlauž atslēgu.
Taisni izstiepies, nedabiski bālu vaigu, Linards gulējis gultā, bet viņam blakus uz grīdas – iztukšota mātes miegazāļu pudelīte.
Ārsti prata Linardu izglābt. Pēc tam sūtīja vēl kaut kur ārstēties, līdz puisis atguva morālo līdzsvaru. Skolā Linards vairs neatgriezās.
Lieni neviens nevainoja, jo – tā īsti jau nebija par ko. Neviens nespēja iedomāties, kas tolaik norisinājās puiša prātā. Kādi sapņi un cerības tur mitinājās, cik dziļu un pasaulīgu mīlestību viņa iztēle bija izauklējusi.
**
Viņi satikās pēc astoņiem gadiem, kad Linards pavisam negaidot ieradās Lienes mājās ar vīna pudeli, rozēm un konfektēm, lai pajautātu tieši, acīs skatoties: „Vai nāksi pie manis par sievu?”
Samulsusi no negaidītā bildinājuma, pārsteigta par puiša drosmi, viņa meklēja sevī vārdus, kas Linardam liktu saprast – mēdz būt ļoti atšķirīgas izpratnes par mīlestību. Un ne vienmēr diviem cilvēkiem tās ir līdzīgas.
Iespējams, viņa mīlestība – dziļa, patiesa un kautra – ir pat skaistāka par Lienes izsapņoto, tomēr – viņa vēlas ko vairāk. Un šis laiks, kas nu jau nostājies starp viņiem, ir abos daudz ko izmainījis. Priekšstatus, vēlmes, mērķus, prasmes…
Iespējams, var arī tā: mīlēt tik klusi – bez pieskaršanās ar vārdiem un jūtām. Tikai Lienes mīlestība vēlas, lai ar to sarunājas. Lai sasaucas vārdi, lūpas un plaukstas. Lai no jūtu pārpilnības nolīst maigs lietus, un visu pasauli apvij varavīksne…
Liene spētu par to runāt vēl un vēl, tikai… Kas to lai zina, vai Linards saprata. Viņš atvadījās klusi un joprojām Lienei nepieskardamies…
