Izrādās, ka problēmas var radīt ne tikai cilvēka skriešanas ātrums, bet arī apjomīgi čemodāni un somas.
Izrādās, ka problēmas var radīt ne tikai cilvēka skriešanas ātrums, bet arī apjomīgi čemodāni un somas.
Stāsta Skaidrīte: – Vasarā devos braucienā, kas reizē bija gan atpūta, gan darbs. Līdzi bija divas pamatīgas ceļojuma somas. Atgriežoties mājās no atpūtas vietas, daļu ceļa mēroju ar vilcienu.
Kad no tā izkāpu Rīgas dzelzceļa stacijā un paraudzījos pulkstenī, sapratu, ka līdz autobusa atiešanai atlicis nedaudz vairāk par piecām minūtēm. Tas nozīmēja, ka laika, lai šķērsotu attālumu no dzelzceļa stacijas līdz autostacijai, ir maz. Stacijā nejauši sastapu divus paziņas – jaunus puišus, kas piedāvājās palīdzēt panest smagās somas, man atstāja rokassomiņu. Sākās mūsu kopējais skrējiens no stacijas uz autobusa pieturvietu. Kad bijām labi ieskrējušies, manā priekšā kā no zemes “izauga” divi policisti. “Kundzīt, sakiet, kas jums nozagts? Mēs viņus tūlīt aizturēsim,” viens izsaucās. Steigā mēģināju skaidrot, ka neesmu apzagta, ka vīrieši man palīdz, un turpināju skriet. Bet vai nu policisti nesaprata, neieklausījās, vai arī es, tverdama pēc elpas, biju neskaidri izteikusies, jo viņi neatlaidās.
Nu jau skrējām nevis trīs, bet pieci. Somu nesēji pa priekšu, tad – es, beidzot – abi policisti. Cilvēkiem no malas skats noteikti šķita amizants. Viņiem droši vien radās iespaids, ka policisti ķer trīs zagļus. Tikai tad, kad pieskrējām pie autobusa un puiši, nolikuši zemē manas somas, atvadījās, policistiem situācija kļuva skaidra. Toties es biju pārliecinājusies, ka joprojām esmu sportiskā formā.
